Avārija un tempļu miers

“Bum, bum, bum, bum”, skaņas no pretējā bāra kļūst aizvien jaudīgākas. Tā nosaukums ir diezgan atbilstošs – “Boom bar”. Vēl ir diezgan agrs, bet rakstu darbi jau padarīti, nolemju iziet īsā atvadu pastaigā pa Pai. Šeit esmu satikusi gandrīz visus Bangkokas un Čangmajas paziņas, bet tagad jau visi ir prom. Poliete Goša vēl ir pilsētā, bet sazinājušās neesam. Tomēr, kad izeju uz centrālās ielas, pirmo satieku tieši viņu. Nu tad neko darīt – kompānija ir, pagulēt tāpat vēl nevar, rezultātā arī mēs pievienojamies bumsītājiem. Sēžam, pļāpājam un malkojam alu ar atlaidi, jo šī bāra īpašnieks ir tas pats, kas mūsu iepriekšējai naktsmītnei – esam “pastāvīgie klienti”.

Kādā brīdī neticu savām acīm – bārā priekšā stāv Čangmajas banda, puiši arī vēl ir tepat. Iepazīstinu viņus ar Gošu un turpinām vakarēt kopā. Kādā brīdī es ar diviem jauniešiem tērzēju ar skatu uz ielu, kad pēkšņi dažus metrus no mums nošļūc motocikls. Horizontāli pa asfaltu, viens pats.  Drīz piezemējas arī ķermenis. Un paliek guļam. Fak. Puiši skrien pie gulošā, es atrodu bāra saimnieku un saku, lai izsauc ātros. Lēnām sarodas ziņkārīgie, uzrodas cietušā draugs, tikai ātrie kā nebrauc tā nebrauc. Es neko daudz no medicīnas nesaprotu, tomēr zinu, ka nevajag pārvietot šādus cilvēkus, lai nesatraumētu vēl vairāk, tāpēc atrunāju pārējos no domas, ka viņu vajag nostiept no brauktuves, tā vietā vienkārši nobloķējam satiksmi. Vairākas minūtes puisis nekustas vispār, tad tomēr atžirgst un, kad beidzot ierodas ātrie, viņš pat pieceļas un apgalvo, ka esot ok. Tā kā viņam pa acīm un muti nāk asinis, man kaut kā šķiet, ka tas nav ļoti ok. Ļaudis cenšas viņam pastāstīt, ka slimnīca nemaz nav tik slikta doma, vajadzētu tomēr pārbaudīties.

“Tev ir jābrauc un slimnīcu un viss, nekādu diskusiju”, izvēlos diezgan skarbu toni un neticamā kārtā džeks bez ierunām apguļas uz nestuvēm. Apkārtējie palīdz iecelt šo mašīnā un ātrie aizbrauc. Ļautiņi izklīst, mums arī prāts galīgi vairs nenesas uz jautrību. Bāc, un es tikko sāku atgūt simpātijas pret šiem braucamajiem. Protams, džeks nebrauca lēnām, ķiveres arī viņam nebija, par to, vai šis arī kaut ko bija lietojis, protams, neesmu lietas kursā. Bet tāpat redzētais ir atdzīvinājis iemigušo fobiju. Labi, dzīvosim – redzēsim. Tikmēr arī bāra trokšņi ir rimušies, var tikt pie dažām stundām miega.

Ir sajūta, ka tikko aizvēru acis, kad jau zvana modinātājs. Pilsēta rīta miglā izskatās pavisam citādāk nekā dienā vai naktī. Ierāpjos busiņā un gandrīz uzreiz aizmiegu atkal. Izrādās, mēs tomēr braucam atpakaļ caur Čangmaju, jo tur mani pārsēdina citā busiņā. Tad seko ēšanas pietura un apstāšanās pie Baltā tempļa, kas atrodas padsmit kilometru no Čangrajas un ir viens no pilsētas simboliem.

Kā jau šādās vietās, ir tūristu pilns. Spožajā saulē pat paskatīties uz ēku nav iespējams, acis sāp un žilbst. Noknipsēju pāris kadrus, izskrienu cauri templim un dodos atpakaļ uz busu. Drīz turpinām ceļu uz Čangraju, bet kilometrus sešus pirms centra busiņš apstājas kaut kādā nekurienē un apgalvo, ka esam atbraukuši. Kā uz burvju mājienu sarodas takši un tuktuki, lai gan nekā ievērības cienīga te nav. Daži paklausīgākie pasažieri izkāpj, es palieku busā kopā ar diviem britu pārīšiem, ar kuriem kopā pusdienojām. Mēs atsakāmies izkāpt – esam samaksājuši par biļeti līdz pilsētas autoostai, nevis šejienei. Minūtes piecas strīdamies, tad šoferis iedod vienam no britiem telefona aparātu un viņš paskaidro priekšniecībai, ko par šo situāciju domā. Šoferis paņem telefonu, diezgan dusmīgs aizcērt durvis, bet turpina ceļu uz pilsētu.

Arī tur viņš mūs aizved nevis uz autoostu, bet kaut kādu mistisku vietu, bet nu centrs paliek centrs. Pateicos britiem par komandas darbu, veļu plecos somu un soļoju uz kilometru attālo hosteli. Piereģistrējos, nolieku lielo somu un dodos pilsētas apskatē. Esmu šeit tikai šo pēcpusdienu, tāpēc jāķer pēdējās gaismas stundas.

Lēnām klīstu no viena tempļa uz citu un tie ir fantastiski. Cilvēka neviena, var mierā un klusumā visu apskatīt, nofotografēt, vienkārši pabūt. Pēdējais templis gan ir dzīvīgāks – vienā no ēkām apmeklētāji komunicē ar Budu, citā mūki skandē mantras. Pēkšņi saprotu, kāpēc šī vieta šķiet maģiska. Ēku kompleksu ieskauj milzīgs dārzs un tas, kopā ar vakara skandējumu, rada pavisam citu atmosfēru.

Lēnām ierodas krēsla. Izeju caur vietējo tirdziņu – nopērku vakara našķiem arbūza gabalu un guavu, bet brokastīm avokado. Ieradusies hostelī, uzzinu, ka viņiem nav printeris, attiecīgi nevaru izdrukāt rītdienai nepieciešamos dokumentus. Sakopēju visu fleškā un dodos vēlreiz uz centru. Šeit ir diezgan populāri veikali, kuros var izdrukāt fotogrāfijas, tieku arī pie saviem papīriem. Lidmašīnu iekāpšanas kartes vēl būtu štrunts, bet Kambodžas e-vīza gan nepieciešama izdrukātā formā, vismaz tā uz tās rakstīts.

Drukātavu izdodas atrast piecās minūtēs – drīz mani papīri ir rokā un sirds mierīga. Atceļā piestāju uz atvadu zupiņu, kas šoreiz ir pa pirmo zorti. Hostelī uzēdu augļus, drusku parakstu un laikus liekos uz auss, lai rīt ir spēks diviem lidojumiem un jaunai valstij.

  1. gada 24. novembris, 15. diena

Izdevumi:

Nakšņošana – 5 eur

Proviants – 4 eur

Transports –  14 eur

Atrakcijas – 1 eur

Citi – 3 eur

Kopā –  27 eur

Bilance: – 176 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s