Budas un tempļi

Tā, nekādus Džonatana kontaktus es neesmu paprasījusi, drusku žēl, tomēr visa vakardiena pavadīta kopā, un bijām jau drusku iedraudzējušies. Tā kā esmu nogulējusi līdz krietniem 11 (joprojām netieku vaļā no džetlega), esmu pārliecināta, ka Džonatans jau sen ir prom, tomēr, kad žāvādamies brienu uz dušu, pirmais un vienīgais cilvēks, kas nāk pretim…. ir Džonatans. Aizejam brokastīs, apmaināmies ar kontaktiem un tad dodamies katrs savās gaitās. Šodien man ir cits kompanjons no hosteļa, jauns holandietis Berends, kurš ieradies vakar un arī cenšas aklimatizēties.

Jebkurš skaistums lielās devās var nogurdināt, Taizemē tas attiecas uz tempļiem. Uz mani pagaidām tas neattiecas, jo tādā kārtīgā templī vēl neesmu bijusi. Mūsu hostelis atrodas vecpilsētā un, šķērsojot ielu, var nonāk pa taisno vienā no tiem. Tur arī uzsākam mūsu dienas gaitas, klīstot pa šauriem pagalmiem, vērojot mūkus kārtojam ziedus, veicot remontdarbus un skandējot slavas dziesmas Budam.

Uzkāpjam arī Zelta kalnā, templī, no kura var vērties uz pilsētas panorāmu. Vecpilsētā, dēļ būvniecības ierobežojumiem, ēkas ir salīdzinoši zemas un ar vēstures dvašu, savukārt tai apkārt, cik tālu vien var saredzēt, sastājušies debesskrāpji. Bangkoka neiztiek bez smoga devas, tomēr tas nav salīdzināms ar Ķīnu, kuras lielākajās pilsētās iespēja ieraudzīt debesis ir tīrā laime. Šeit pa dienu spīd saule un naktī zvaigznes, viss kā pienākas.

Tempļos tūristi blisinās apkārt, vietējie pasniedz dāvanas Budam un lūdzas. Uz striķa, gluži kā krāsaini karodziņi, plivinās banknošu virtene. Budam var atstāt naudiņu vai pasniegt kādu no turpat templī nopērkamajām dāvanām. Vjetnamā redzējām, ka Buda tiek pie ēdiena, cigaretēm un kaut kā stiprāka, Taizemē cilvēki vairāk pieturas pie klasiskām vērtībām – nes Budam ziedus, drānas, rīsus. Teju neatņemama tempļu sastāvdaļa ir kāds kaķis vai suns, kas tur jūtas kā saimnieki. Pēdējā templī mums piesitas mazs, melns kucēns, kurš seko vēl krietnu gabalu aiz durvīm. Beigās šis tomēr nāk pie prāta un aizlumpačo atpakaļ.

Pamazām kļūst tumšs, un metam tempļu apskatei mieru. Atgriežamies savā rajonā, piemājas ielas ēstuvē pasūtām pa zupiņai, tad sevenelevenā paķeram pāris alus un dodamies uz hosteļa jumta terasi vakarēt. Atvainojos Berendam, ka būšu slikts sarunu biedrs, jo man jāraksta. Esmu tikusi līdz raksta beigām, kad Berends, kurš uz brīdi bija nokāpis lejā, atgriežas kopā ar Džonatanu. Aši pabeidzu datordarbus un pievienojos jauniešiem. Berends mums iemāca jaunu kāršu spēli, kurā iesākumā pats uzvar, bet lēnītēm arī mēs iemanāmies, un tad jau veiksme pievēršas visiem pēc kārtas. Kad kārtis apnīk, atgriežamies sarunu režīmā. Es nezinu, vai īsti varu (un vai vajag) atstāstīt šādus vakarus, mēs runājam par visu un neko. Dažbrīd sarunas grozās ap nopietnām tēmām, citreiz tie ir stāsti par “jaunībā” sastrādāto. Labi, viens piemērs.

Berends, kā jau holandietis, saviem drusku pāri divdesmit gadiem, ir gana daudz paspējis sastrādāt. Vienā no vakariem, kad ar draugiem tā ilgāk pasēdējuši, iestājies pārrāvums filmā. Nākamā lieta, ko šis atceras, ir pamošanās policijas mašīnas aizmugurē. Mēģinājis piepūlēt smadzenes un atcerēties, kādas ziepes savārījis, bet tas nekādi nav izdevies. Beigās saņēmis drosmi un vērsies pie policijas ar šo jautājumu. Šie sākuši zviegt un atstāstījuši nesenos notikumus. Berends esot pienācis pie policistiem uz ielas un jautājis, kur atrodas viņa velosipēds. Protams, policijai tas nav bijis zināms. Tad viņš turpinājis ar vēl oriģinālāku jautājumu, prasot, kur viņš dzīvo. Kā, ellē, lai mēs to zinātu, policisti noteikuši. Par spīti tam, nākamais bijis lūgums aizvest viņu uz mājām. Tai brīdī garām gājis Berenda draugs, kurš atdevis ballītē aizmirstu maku ar dokumentiem. Policisti paņēmuši ID un pēc tās atraduši adresi, kur Berends dzīvo un veduši viņu mājās. Sapratis, ka nekas traks nav atgadījies, Berends vienojies ar policistiem, lai viņi izstrādā joku, piezvanot pie mājas durvīm un sastāstot kaut kādas muļķības mammai. Policisti tā arī izdarījuši. Mamma, protams, sešos no rīta, ieraugot pie durvīm policiju, pārbijusies ne pa jokam. Kad Berends parādījies no mašīnas sveiks un vesels, viņa atviegloti uzelpojusi, bet, kad šis aizgājis gulēt, pēc pāris minūtēm ticis pie spaiņa ar ledusaukstu ūdeni un mājas tīrīšanas darbiem. Kopumā tā esot ierasta prakse Holandē – lūgt palīdzību policijai, ieskaitot lūgumus aizvest uz mājām, viņi parasti neatsakot.

2016. gada 13. novembris, 4. diena
Izdevumi:
Nakšņošana – 13 eur
Proviants – 11 eur
Transports – 1 eur
Kopā – 25 eur
Bilance: – 41 eur