Pārsteigumu diena

“Au!”, iebrēcos kāpjot lejā no otrā stāva gultas. Nu kas tas ir!? Otrā ceļojuma diena, bet viena no pēdām jau taisa jokus. Droši vien esmu to samocījusi vakar pēc negulētās nakts vazājoties ar lielo somu. Nekā nebija, neesmu noskaņota pirmo pilno dienu pavadīt sēžot uz vietas hostelī.

Paēdu klasiski draņķīgās hosteļa brokastis – pārslas ar pienu un zaptsmaizi un uzzinājusi, kā nonākt Ari rajonā, esmu gatava doties. Šodien kādā no namiem šajā reģionā notiek kulinārijas meistarklase, ko esmu sameklējusi caur kaučsērfingu, esmu nodomājusi to apmeklēt. Pie apvāršņa izpeld samiegojies Džonatans un uzzinājusi, ka viņam šodienai īstu plānu nav, piedāvāju pievienoties. Kāpēc ne, viņš parausta plecus un dodamies ceļā kopā.

Pirmais ceļa posms jāmēro ar satiksmes laivu. Viss būtu labi, vienīgi iekāpšana tajā notiek diezgan brutālā veidā, vienkārši pārkāpjot no koka mola transporta līdzeklī un ar manu samocīto pēdu tas nav pats vieglākais uzdevums. Tomēr kaut kā iezveļos braucamajā un varam izbaudīt trīs pieturu braucienu pa kādu no daudzajiem šejienes kanāliem.

Tālāk pabraucam gabaliņu ar gaisa vilcienu un izkāpjam pieturā, no kuras tālāk mērojam ceļu kājām. Eju pēc maps.me aplikācijas, bet tā mūs ieved kaut kādā šaurajā bezizejā. Mēģinām citu ceļu, bet diez ko cerīgi neizskatās. Ieraudzījusi ārzemnieku pāri, apvaicājos pēc atrašanās vietas un kāds brīnums – viņi meklē to pašu. Kādu brīdi šķiet, ka būsim pazuduši kopā, bet beigās tomēr mazā šķērsielā atrodam meklēto. Vietas saimniece, kas arī šefpavāre, vēl nav ieradusies un mēs sākam šaubīties, vai gribam šeit palikt, viss izskatās drusku aizdomīgi, kā arī sāk gribēties ēst, īpaši Džonatanam, kas palicis pat bez nīkajām brokastīm.

Galu galā, izdomājam, ka dosimies uz netālo tirgu – paēst un pabolīties apkārt. Izskatās, ka šajā tirgū var nopirkt visu – drēbes, pārtiku, saimniecībā noderīgas un ne tik noderīgas lietas, piemēram, traku suņu skulptūras. Mēs gan esam ieinteresēti tikai pārtikā. Jāteic, ka pusdienas pasūtām visai ne visai veiksmīgi. Mums šķita, ka taizemiešu ēdienu nav iespējams sačakarēt, tomēr mūsu pusdienotava pierāda, ka to var izdarīt, kā arī apjoms ir tāds, ka pēc paēšanas jūtamies gandrīz tikpat izsalkuši kā pirms. To gan labojam, nopērkot dažādas uzkodas, kuru šeit ir pa pilnam.

Izstaigājam tirgu krustu šķērsu un tad dodamies atpakaļ uz vecās pilsētas pusi, kur atrodas mūsu hostelis. Kādā no krustojumiem ir nobloķēta satiksme, drīz garām brauks Kāda Svarīga Persona. “Es gribu redzēt skatu, kā atsākas satiksmes ārprāts”, saka Džonatans un mēs paliekam vērot notiekošo. Pēc minūtēm desmit garām pabrauc kolonna ar smalku vecu vāģi priekšgalā, tai seko rinda ar jaunām vienādām mašīnām. Drīz pēc tam atdzīvojas satiksme – pirmie pabrāžas garām motorolleri, drīz vien pievienojas tuktuki un mašīnas, ierastā kņada ir atsākusies.

Līdz ar tumsas iestāšanos nonākam pie pils teritorijas, kurā var iekļūt, uzrādot somu un pasi. Izdarām to un tiekam drusku mierīgākā vidē. Bet tikai drusku. Mašīnu šeit nav, toties ir cilvēku pūļi. Vairums tērpušies melnā un, kā uzzinām vēlāk, tie ir cilvēki no dažādām Taizemes provincēm, kas ieradušies galvaspilsētā, lai sērotu par neseno karaļa Pumipola Aduljadeja aiziešanu. Vispār Bangkokā viss kopš viņa nāves ir mainījies – visos stūros izstādīta karaļa ģīmetne ar sēru noformējumu, ieskaitot viesnīcas un restorānus. Ir atcelti vairums pasākumu, nenotiek nakts dzīve. Cilvēki sēro. Un izskatās, ka nevis tāpēc, ka viņiem kāds liek, bet no sirds. Arī mēs ieejam vienā no daudzajām memoriālu teltīm un izstaigājam to, veroties fotogrāfijās un video iz karaļa dzīves.

Esam nonākuši līdz upes malai un nolemjam šķērsot tiltu, lai kārtīgi apskatītu ūdens klaju. Otrā tilta galā ieraugām restorānu, kas cilvēku pilns – laba zīme. Tūristu te faktiski nav un izskatās, ka esam uz dullo atraduši “pareizo vietu”. Samaksājot noteiktu summu, var tikt pie bufetes un ēst visu, kas nāk pretī. To arī darām – saliekam mazos podiņos garneles (jānoķer baseinā pašiem), krabjus, gliemežus un citus jūras mošķus, citā stendā tiekam pie gaļas, citā pie zaļumiem. Tas tas viss pašiem jāpagatavo uz maza grila un hotpota. Vēl citā vietā var tikt pie jau gatavām maltītēm, augļiem, saldējuma… Īsāk sakot, īsta izēšanās paradīze. Man jau šķiet, ka mēs ieturamies kā negauši, bet, paraugoties uz vietējo galdiņiem mums blakus, saprotu, ka mēs esam visai pieticīgi viesi.

Kad izejam (ok, izveļamies) ārā, saprotam, ka neesam spējīgi pakustēt, nu vismaz ne tik ļoti, lai kājām mērotu visu atpakaļceļu uz hosteli. Kārtīgi nokaulējam taksi un jau pēc minūtēm desmit esam galā.

Džonatans dodas gulēt, es palieku ar saviem rakstu darbiem. Labu brīdi rokos pa somu, līdz saprotu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Pārroku somu vēl reizes piecas, lai pārliecinātos. Bingo. Esmu palikusi bez telefona. Kā tas ir izdevies, nav ne mazākā nojausma – vai tas izkritis no kabatas vai no somas, varbūt esmu to kaut kur atstājusi, varbūt kāds ir palīdzējis tam pazust. Nezinu. Nav un viss. Šāda lieta man gadās pirmo reizi dzīvē, kas nemaz nav tik īsa. Man drīzāk ir sajūta, ka pati esmu vainojama, nevis kāds zaglis.

Kustinu smadzenes visos virzienos, ienāk prātā doma, ka gadījumā, ja tas būtu vienkārši pazudis, es vēl varētu pamēģināt piezvanīt un, ja paceltu “labs cilvēks”, varētu sarunāt atdošanu. Bet – skāde kāda, šī ir pirmā diena, kad ir atslēgta mana Latvijas simkarte, savukārt, vietējo neesmu paspējusi iegādāties. Varbūt LMT varētu to pieslēgt uz vienu dienu atpakaļ? No hosteļa starptautiskos zvanus nav iespējams veikt, izburos, kā pievienot Skype kredītu, un zvanu no datora uz LMT. Ir sestdienas vakars, paceļ operatore, kurai ļoti žēl, bet palīdzēt atpakaļ pieslēgt nevar. Vajagot iesniegumus, klātbūtnes vizītes un ko vēl nē. Atmetu ar roku – manā rīcībā ir vien pāris stundas, kamēr baterija nav nosēdusies (ja tas jau nav noticis). Stulbi, bet galu galā – tas ir tikai telefons.

Mēģinu visādi mierināties, bet saprotu, ka esmu palikusi bez normāliem sakariem, bez pulksteņa un modinātāja, virknes aplikācijām un pats galvenais – navigācijas. Tomēr, kad ieskatījos kontā, lai pārskaitītu naudu Skype, gandrīz noģību – vienlaikus ir atnācis atbalsts, pilnīgi negaidīts un negaidītā apjomā. Family, ehh. Paldies.

2016. gada 12. novembris, 3. diena

Izdevumi:

Nakšņošana – 13 eur

Proviants – 16 eur

Transports – 3 eur

Kopā – 32 eur

Bilance: – 36 eur

One response to “Pārsteigumu diena

  1. Par to karali. Pirms 20 mēnešiem, kad es tur biju, taizemieši satraucās ne pa jokam! Visi mīlēja karali, bet nevienam nepatika viņa pēcnācējs. Viņi satraucās, kas notiks, kad vecais karalis aizies. Tas nu ir noticis :/ R.I.P.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s