Tā kā joprojām dzīvoju bez telefona un attiecīgi bez pulksteņa, nav ne jausmas, līdz cikiem esmu nogulējusi. Mani apgaismo neviens cits kā Džonatans, kurš atkal ir pirmais no rīta satiktais cilvēks. Esot divpadsmit. Oho, džetlegs turpinās. Ieejot dušā, mani sagaida nepatīkams pārsteigums – labi zinu, kur biju pakārusi žāvēties dvieli un tā vieta ir tukša. Protams, dvielis nav telefons, bet tāpat stulbi. Mistērija atrisinās ap stūri, dvielis karājas vienā no dušas kabīnēm. Tas nav nozagts, vienkārši kāds to izdomājis izmanot. Tāpat kretīns. Tomēr kopumā esmu priecīga, ka manta atradusies – izmazgāju to un noslaukos ar T kreklu – ne pirmā, ne pēdējā reize.
Pēc dušas atveru e-pastu un neticu savām acīm. Telefona sakarā biju izdomājusies visos virzienos, ko vēl es varētu darīt un sapratu, ka vienīgais punkts, kuru iespējams sakontaktēt, ir viesu māja, kurā bija paredzēts kulinārijas pasākums. Aizsūtīju viņiem e-pastu ar lūgumu paskatīties, vai kaut kur nav atstāts telefons. Atstāts nebija, tomēr tas ir pie viņiem. Izrādās, telefons izkritis tuktukā, ar kuru braucām no šīs vietas uz tirgu. Tā kā šoferis mūs savāca pie viesu mājas, tad brīdī, kad viņš aparātu pamanījis, atvedis to atpakaļ. Cik saprotu, šoferis pazīst viesu nama saimnieci un bija nospriedis, ka mēs esam viņas draugi. Protams, tīrais brīnums, ka šis vispār laikus pamanīja telefonu, jo tuktuks nav nekāda mierīgā mašīna un jau nākamajā līkumā tas varēja izkrist ārā.
Es pat nezinu, vai vairāk priecājos par pašu telefona atrašanās faktu, vai to, ka tas tomēr nebija nozagts, jo šāda doma apdraud manu ticību labajam cilvēcē, jo īpaši Āzijā. Nē, ar cilvēkiem viss ir kārtībā. Izkrišanu no kabatas es, visticamāk, nepamanīju, jo, kāpjot ārā, no tuktuka, kas bija jāveic, saliecoties deviņos līkumos, atdauzīju sāpošo kāju.
Vienojos ar viesu namu, ka pēc pāris stundām būšu pakaļ aparātam, un aizejam ar Džonatanu un tikko pamodušos Jensu brokastīs. Sarunāju ar viņiem tikties vēlāk un čāpoju uz laivu piestātni, lai atkārtotu maršrutu, kuru veicu pirms pāris dienām. Pārsteigums – šodien laivas nekursē. Kā tikt uz vilciena staciju citādāk, nav ne jausmas. Arī norunātais tikšanās laiks neglābjami tuvojas, tāpēc sāku ķert taksi. Pirmie divi šoferi nesaprot, ko es gribu, kad nosaucu Ari stacijas vārdu – vienīgo orientieri, kuru varu izdomāt. Nākamais atsakās slēgt iekšā skaitītāju. Ceturtais zina gan staciju, gan piekrīt braukt pēc skaitītāja.
Par spīti krietnajiem gadiem, šoferis pat nedaudz runā angliski. Noskaidroju, ka viņš ir no netālas provinces, bet darba dēļ pārcēlies kopā ar ģimeni uz Bangkoku, kur strādā par šoferi jau divdesmit gadus. Sieva strādā slimnīcā par sanitāri, viens no dēliem apsardzes kompānijā, otrs veicot biroja darbus. Viņš grib zināt, vai man Bangkoka šķiet tīra pilsēta un atbildu, ka kopumā jā, īpaši salīdzinot ar Ķīnu. Šoferis šūpo galvu un saka, ka pēdējos gados uz Bangkoku plūstot ķīniešu tūristu pūļi, kas nemākot uzvesties un piemēslojot pilsētu.
“Šī dziesma ir manam karalim”, viņš saka, kad pa radio atskan skumja melodija. Uz mašīnas paneļa kopā ar mums brauc arī mirušā karaļa ģīmetne. Kaut kas ļoti aizkustinošs ir tajā, kā viņš runā par šo cilvēku. Nevis vienkārši karalis vai mūsu karalis, bet gan mans karalis. Tai cilvēku skumjas ir tik patiesas, ka tās pamazām pārņem arī mani, lai gan iepriekš par karali teju neko nebiju dzirdējusi. Kad prasu, vai ir zināms, kas būs jaunais karalis, šoferis paskaidro, ka tas būšot mirušā karaļa dēls. Iepriekšējais karalis esot ļoti rūpējies par cilvēkiem, bet, cik var noprast, par nākamo karali šoferis ir citās domās. Gluži atklāti viņš to nesaka, tomēr atzīst, ka nākamais karalis ir “citādāks”, kas komplektā ar bēdīgu galvas šūpošanu liek domāt, ka īpaši augstās domās par jauno valdnieku šoferis vis nav.
Man patīk braukt ar šo cilvēku un arī skaitītāja rādītājs ir gana pieticīgs (skaidrs, kāpēc šoferi izvēlas to neslēgt iekšā), tāpēc palūdzu, lai viņš mani uzgaida dažas minūtes, braukšu vēl vienu gabaliņu.
Priecājos atkal redzēt savu pazudušo draugu, lai gan viņš ir vēl bēdīgākā stāvoklī nekā tad, kad šo pazaudēju. Ekrāns drusku nāk nost no korpusa un aparāts ir nobloķēts. Viesnīcas darbinieks bija centies tikt pie informācijas, lai noskaidrotu manus kontaktus un varētu aparātu atdot, bet nebija to varējis izdarīt. Kā es šo atbloķēšu – nezinu, bet par to mēs domāsim vēlāk, tagad jāsteidzas atpakaļ, lai nenokavētu tikšanos ar jauniešiem. Jā, par telefona atvešanu atpakaļ, viesnīcnieks esot kā pateicību iedevis šoferim 1000 batus, domāju, ka tā arī ir, galu beigās, telefons ir vairāk vērts un arī pats atdošanas moments ir cienījams, tāpēc šķiros no banknotes ar priecīgu prātu.
Palūdzu šoferim braukt uz dzelzceļa staciju, lai nopirktu biļeti rītdienai – esmu izdomājusi aizbraukt līdz Čangmajai, kas ir tipisks tūristu galamērķis, bet ne bez iemesla – apkaimē esot ļoti daudz, ko redzēt.
Biju nodomājusi pirkt vislētāko vilciena biļeti, kas ir braukšanai trešajā klasē, tomēr biļešu pārdevējs paskaidro, ka rītdienas vilciens ir par vienu cenu visiem – tas ir ar gaisa kondicionieri, tāpēc dārgāks. Labi, neko darīt, nopērku biļeti par 641 batu. Ja tā padomā – tā nav slikta cena par 10 stundu braucienu.
Atpakaļ no dzelzceļa stacijas uz hosteli soļoju kājām. Pa ceļam paciemojos kādā templī, kurā uz apmeklētajiem noraugās milzīgs un spīdīgs Buda, tad ceļš ved cauri “Čainataunam” – šeit pieejami visādi ķīniešu ražojumi un ēdmaņas, un, protams, paši ķīnieši. Lai arī es ne visai labi atšķiru aziātus, ķīnieši un tai cilvēki izskatās pavisam citādāki, tas nu ir fakts.
Bijām sarunājuši tikties hostelī, tomēr ieraugu puišus jau ātrāk kādā no ielas ēstuvēm. Džonatanam un Jensam pievienojies arī Berends, esam “pilns komplekts”. Šodien Bangkokā ir gaismas festivāls, kurā, par godu rīsu sezonas noslēgumam, Ūdens dieviem tiek pateikts paldies par ražu, laižot upē ziedu laivu ar degošu svecīti. Šī ir arī iespēja tikt vaļā no savām dusmām un citām nejaucībām.
Upes mala ir ļaužu pilna, lai gan šogad festivāls drīzāk atgādina klusu ceremoniju, nevis krāšņus svētkus, kā tas esot citus gadus. Lielākā daļa pasākumu ir pilnībā atcelti, iesākumā arī šis, bet pāris nedēļas pirms tā norises valdība esot devusi atļauju sarīkot “kaut ko nelielu”. Biju iztēlojusies skatu ar ūdenī peldošiem ziedu kroņiem un degošām svecītēm, tomēr realitātē redzamas tumsā dreifējošas ziedu salas. Upes viļņi nodzēš vairums svecīšu jau pie paša krasta, kur ziedu kompozīcijas tiek ielaistas ūdenī, bet dažas svecītes iztur metrus desmit, kur tās nodzēš kārtējais vilnis vai šļakata.
Brīdi pavērojuši šo procesu, dodamies uz skvēru, kurā ļaudis pulcējušies, lai kaut ko sagaidītu. Mēs arī ieņemam vietas gaidītāju pūlī, bet puišiem jau pēc dažām minūtēm apnīk, un viņi aiziet nomaļus. Es gan palieku pirmajās rindās, gribu redzēt, kas te būs. Pēc rosības redzams, ka ieradies kaut kas svarīgs. Saposušies ļautiņi tiek fotografēti no visām pusēm, tad dodas uz improvizētu templi, viņiem seko procesija ar vimpeļiem un uguņiem. Balss pa mikrofonu apgaismo klātesošos – ieradies Taizemes premjerministrs. Pasākums sākas ar klusuma minūti, tad turpinās citas izdarības. Mēs gan dodamies prom, te kļūst “pa biezu”.
Piesēžam uz vienu alu tūristiskajā “Kousan Road”, kur balto ģīmju ir stipri vairāk nekā vietējo, tad pārceļamies uz jumta terasi, kuru Jenss mums ierādīja pirmajā vakarā. Pasūtām zaļos un dzeltenos karijus un esam vienisprāti – šī ir visgaršīgākā maltīte, kuru līdz šim esam Taizemē ēduši. Nospriežu, ka šis ir īstais brīdis, lai izmantotu Ilzes Apines kulināriem mērķiem sūtīto veltījumu. Pirmkārt, vakariņas bija fantastiskas, otrkārt, kaut kā jānosvin telefona atgūšana un, treškārt, puiši ir mani pirmie Āzijas ceļojuma draugi un šādā komplektācijā mēs, visticamāk, vairs nekad nesatiksimies – šīs ir arī atvadu vakariņas. Iesākumā jaunieši pretojas, kad saku, ka šovakar uzsaucu, pēc tam padodas un ir priecīgi nobildēties, lai kopīgi pateiktos Ilzei. Pāl – dies!
Es saprotu, ka šis ceļojums ir sācies finansiāli neadekvāti, tomēr lielā mērā tas ir telefona “fors mažors”, esmu pārliecināta, ka drīzā laikā bilance izlīdzināsies. Vaininieks joprojām ir nobloķēts, mani pirmie mēģinājumi to atdzīvināt nebija veiksmīgi, tāpēc palūdzu hosteļa darbiniecei, lai rīt mani pamodina 6:45 un liekos uz auss.
- gada 14. novembris, 5. diena
Izdevumi:
Nakšņošana – 13 eur
Proviants – 37 eur
Transports – 9 eur
Citi – 26 eur
Kopā – 85 eur
Bilance: – 101 eur
