Izbraucam kopā ar saullēktu un drīz vien esam Asbrygi kanjonā. Saule izgaismo klinšu sienu tālumā, lielākoties kanjons vēl slēpjas ēnā. Ja vien būtu vairāk laika, varētu doties pastaigā pa kādu no daudzajām šejienes takām, tomēr mums, kā ierasts, plāni kā mājas, tāpēc iztiekam ar īso apskati.
Lai arī uz vareno Dettifoss ūdenskritumu var tik pa dažādiem ceļiem, esmu izvēlējusies tādu, kas ir taisnāks un ved pa apli, tas ir visai draņķīgas kvalitātes. Toties apkaime kā uz Mēness – tādu sajūtu Islandē var noķert jau sākot no piezemēšanās lidostā. Kad nonākam pie Dettifoss un netālā Selfoss ūdenskrituma, tie ir katras ceļa bedres vērti. Mums par prieku spīd saule un ūdens straumes zeltainajā gaismā izskatās īpaši iespaidīgi. Apkārt staigāšana gan nav tik vienkārša – vējš zēģelē neapstājoties un pūš acīs un mutē smalkus smilšu graudus.
Izrādās, ka šis vējš ir tāds nieks vien, salīdzinoši ar to, kas lēkšo ap Krafla vulkāna krāteri. Dunkans šoreiz nolemj izlaist kāpienu, bet es ātrā riksī apcilpoju vulkāna krātera augšu. Vairākās vietās ir nopietni jāpiesargājas, lai spējš vēja pūtiens nenogāztu uz deguna zilajā ūdens pleķī. Apkārt centrālajam krāterim ir mazāki vulkāni, kas joprojām laiž gaisā smirdīgus sēra purkšķus. Īpaši “smaržīga” pastaiga ir pie netālajiem geizeriem, bet tur mēs uzkavējamies pavisam īsu brīdi, jo abi ar Dunkanu esam gana daudz tos redzējuši citās pasaules malās.
Tas, kas mani fascinē Islandes ainavā (protams, uzreiz pēc kalniem), ir dažādie lavas veidojumi – vietām tie ir milzīgu plātņu formātā, citviet – sastumti vālos, citviet – piramīdās, vēl citviet slejas mazi vulkāniņi ar vaļā mutēm. Īpaši daiļi lava ir izpaudusies Dimmuborgir, sacakojot melnas akmens skulptūras krietnā platībā. Savs šarms ir arī “viltus” krāteriem, kas radušies no karstā tvaika.
Esam apskatījuši labi ja pusi no pa ceļam sastopamajiem objektiem, bet sagurums ir ne pa jokam. Laikam tieši tas ir pie vainas, kad ejot no krāteriem uz auto, aizdomājusies iekāpju pavisam nelielā bedrē un apstājos. Droši vien tikai es māku ložņāt visu dienu pa nestabiliem akmeņiem un vēl nez kādiem šķēršļiem, bet tad samežģīt potīti uz līdzenas vietas. Nu gluži izmežģīta šī nav, bet drusku sastiepta gan. Malacis.
Tomēr pastūrēt varu un laižam uz Husavik pilsētu, kur esam sarunājuši iedzert kafiju ar vīru no kaučsērfinga. Liktenim labpatikās pajokot un vienīgā vieta, kurā mans naktsmāju lūgums tika apstiprināts, bija Husavika, kas atrodas 40 minūšu brauciena attālumā no mājām, kur mēs paliekam. Tad nu nācās atsaukt palikšanu, bet sarunājām vismaz kafiju padzert.
Vidirs mūs jau gaida vietējā kafejnīcā un drīz vien esam iegrimuši sarunās par politiku, ekonomiku un dzīves jēgu. Pēc mirkļa pārceļamies uz Vidira mājām un turpinām sarunas tur. Jāteic, ka mēs ar Dunkanu šoreiz neesam diez ko labi sarunu biedri, jo esam tikuši pie interneta, kas mūsu šībrīža palikšanas vietā nav pieejams. Dunkans steidz sazvanīt sievu, bet es – ielikt ierakstu blogā, atbildēt uz e-pastiem un aprušināt sociālos tīklus. Man par pārsteigumu Vidirs ir uzņēmis arī citus latviešus un priecīgi man rāda pēdējās meitenes atstātos pārtikas krājumus – Latvijā ražotus griķus un citus labumus. Joka pēc paskatos meitenes vārdu Feisbukā – mums ir nieka 24 kopīgi paziņas.
Kas esam izciemojušies, atvadāmies no Vidira un steidzam “mājās” – šovakar būs iespēja nogaršot vēl vienu tradicionālu islandiešu maltīti. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un veģetāriešiem tālāk nelasīt. Uzkodās tiek servēta vārīta aitas galva, kas konceptuāli garšo līdzīgi mūsu aukstajai gaļai. Pēc tās nāk galvenais ēdiens – lapu salāti, rīsi un gaļas mērce. Zirga gaļas mērce. Kad lieku mutē pirmo karoti, namatēvs skatās manī ar vāji maskētu ziņkāri un gaida, kādu ģīmi rādīšu. Jāsaka, kā ir – ļoti garšīgi. Ja es nezinātu, ko ēdu, teiktu, ka tas ir labas kvalitātes liellops.
Pēc vakariņām nokopjam galdu un vēl brīdi aprunājamies. Nevaru vien beigt pateikties par viesmīlīgo uzņemšanu, kuras laikā esam pabaroti, izguldīti un apčubināti pēc augstākajiem standartiem. Tāpat esam noskaidrojuši atbildes uz visiem mūsu interesējošajiem jautājumiem par vietējām tradīcijām un norisēm. Šāda iespēja, pabūt ar vietējiem cilvēkiem, vienmēr ir neatsverama, ceļojumu bagātinoša pieredze. (Šausmas, cik patētiski sanāca. Bet tā ir.) Paldies, mīlīši!
r
“The name is derived from Dimmuborgir, a volcanic formation in Iceland, the name of which means “dark cities” or “dark castles/fortresses” in Icelandic, Faroese and Old Norse.”