Rumānijas noslēgums

“Tu vari apēst šo visu”, no rīta saka Lerijs, iznesdams vēl vienu šķīvi ar labumiem. Lai kaut kā “kompensētu” savu palikšanu šeit vienatnē, esmu pasūtījusi arī brokastis, ko parasti nedaru. Gribas nogaršot pa gabaliņam no siera un gaļas šķīvjiem, un, kad tas ir izdarīts, vairāk arī neko nevaru ieēst. Pateicos saimniekiem par gardajām brokastīm, laipno uzņemšanu un sāku stūrēt atpakaļ uz Bukaresti, šodien jāšķiras no Dacītes.

_dsf8116

Pa ceļam piestāju pie Peles pils, kas ir krāšņa bez gala. Ieeja maksā 20 lejas, bet man ir palikušas 19, ar karti maksāt nevar. Pēdējā dienā “grābstīties gar bankomātu” negribas. Un nav arī tā, ka nenormāli alktu redzēt šo objektu no iekšpuses (vīnogas ir skābas). Safočēju pili no visām pusēm un kāpju atpakaļ mašīnā.

_dsf8136

Teorētiski mašīna ir jānodod vienos dienā, bet esam vienojušies, ka pāris stundas šurpu turpu neko nemainīs, tāpēc, kad divos pieturu pie nomas punkta, viss ir kārtībā. Pateicībā par foršo kompanjoni, atstāju īres puisim latviešu šokolādi, pēc viņa reakcijas spriežot, parasti cilvēki tā nedara.

Lidostā jābūt četros no rīta – ne īsti gulēt iet, ne īsti augšā palikt. Nolemju tomēr paņemt lētāko iespējamo hosteli, kur nolikt somu un vajadzības gadījumā pāris stundas pagulēt. Ja es nebūtu šķīrusies ar zināmām pretenzijām no iepriekšējā hosteļa, varētu tāpat vien piemesties kopējā telpā tur, bet, godīgi sakot, galīgi nevelk atpakaļ pie blaktīm.

Lēnā garā aizčāpoju līdz jaunajam hostelim, padzeru kafiju un parakstu. Pēc tam aizeju atrast vienu ģeoslēpni, lai “atzīmētos” Rumānijā. Drīz vien klāt ir seši vakarā – laiks, kad sākas “free walking tour”. Pirmajās dienās Bukarestē nesanāca to apmeklēt, tāpēc esmu nolēmusi atgūt nokavēto un uz atvadām uzzināt ko vairāk par pilsētu.

Mēs esam diezgan liela grupa, par ko gidam prieks. Vispār gids ir fantastisks – var just, ka viņš no sirds priecājas pastāstīt par savas zemes vēstures gaišajām un tumšajām lappusēm. Es tik maz ko zinu par Rumānijas vēsturi, tāpēc ar interesi klausos gan par padomju laikiem šajā zemē, gan par vadoņa Čaušesku gāšanu un tautas revolūciju. Protams, daudz dzirdam arī par senāko vēsturi, iepriekšējā ierakstā izklāstītais Drakulas stāsts arī ir no mūsu gida pūra.

Ir jau tumšs, kad viņš beidz runāt, nopelna nesliktu dzeramnaudu un sirsnīgus aplausus. Pēc ekskursijas ļaudis sadalās pa grupiņām un dodas kaut ko apēst. Iesākumā esam lielāks bariņš, bet kaut kā cilvēki nozied un beigās mēs paliekam trijatā ar Niku no Vācijas un Džeiku no Austrālijas. Pļāpājam par to un par šo, apēdam pa kebabam un pasēžam pie alus. Mūsu sēdēšanu noslēdzam ar jaušību stāstiem, katram ir tādi. Šī ir viena no tām reizēm, kad atvadoties apkampjamies un šķiramies ar sajūtu, ka atkal tiksimies Kaut Kur un Kaut Kad.

_dsf8177

Par spīti nogurumam, esam “nolauzuši” līdz vieniem naktī, gulēt vairs neiešu, tas var būt pārāk bīstami. Aizčāpoju līdz hostelim, paņemu somu un dodos meklēt autobusu uz lidostu. Tas izdodas diezgan viegli un drīz jau kursējam lidostas virzienā. Lidostā mazliet jāuzgaida, lai varētu iziet drošības kontroli, kas pa nakts vidu ir slēgta, tad jau var atslābt pie iekāpšanas vārtiem, druku pasnaužot. Lidmašīnā jau var gulēt pavisam droši, tur neviens tevi neaizmirsīs.

Ap astoņiem rītā ielidoju Briselē. Mirkli apsveru domu, vai tomēr neaizbraukt līdz pilsētai, tomēr nogurums ir stiprāks. Atrodu klusāku sūtīti un eju gulēt. Tā arī paiet diena – drusku guļot, drusku rakstot, kaut ko uzēdot. Pāris stundas pirms Rīgas lidmašīnas var sākt spēlēt “uzmini, kurš ir latvietis” un jāsāk uzvesties piedienīgi. Man blakus sēdošā meitene izrādās latviete un drīz vien jau tērzējam un esam atradušas kopīgu paziņu Ilzi. Vēl pēc pārdesmit minūtēm blakussēdētāja man piebaksta un norāda uz rindu – tur stāv neviens cits kā Ilze. Pļāpājot iekāpšana tiek sagaidīta pavisam drīz un esam ceļā uz Rīgu. Latvija smaržo pēc rudens un, kad tumsā atslēdzu savu māju, man pretī uzvēdī koka smarža. Ieelpoju to un kārtējo reizi sajūtu, cik ļoti priecājos atgriezties mājās.

5 responses to “Rumānijas noslēgums

  1. hehe, gribētos zināt kāda īsti bija reakcija uz šokolādi – izbrīns, neizpratne, neņemšana vai prieks? Ideja vispār neslikta, būs jāizmēģina Kaut Kur Kaut Kad.

  2. Elmāram taisnība tajā ziņā, ka Peleš pils iekštelpas pat Eiropas līmenī ir ievērības cienīgas ar to, ka ir izdevies saglabāt neskartu praktiski visu no pēdējo karaļu laikiem, gan Murano lampas, gan tapetes, gan daudz ko citu, tiešām iespaidīgi un skaisti. Savukārt ne pārāk patīkamā vizītes daļa ir tas, ka tūrgrupas tur iet kā pa konveijeru, savā nodabā klīst tur neļauj, līdz ar to sajūties kā aitu barā, kur turklāt aiz durvīm gaida nākamais gans ar savām aitām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s