Transalpina un sadzīve

Domas par to, cikos vajadzētu celties, diezgan radikāli atšķiras iepriekšējā vakarā un attiecīgajā rītā. Biju pārliecināta, ka celšos līdz ar pārējiem, bet, pavadījusi viņus ar vienu atvērtu aci, nošņācu līdz kārtīgiem desmitiem, laikam jau ķermenim bija ko teikt par divām pusgulētām naktīm.

Namatēvs Andrejs ir ar putniem – vārda tiešajā nozīmē. Koridorā būros mīt papagaiļi un vēl kaut kādi mazputniņi. Lai šie man netraucētu gulēt, būri ir ar drānu apklāti, Andrejs palūdza tos noņemt, kad būšu izgulējusies. Atvainojos putniem par garo nakti un visi sākam dienu.

Ieturu brokastīm līdzīgu maltīti un padzeru rīta kafiju – viena no labākajām ceļošanas taupības manierēm, ja esat šī dzēriena piekritējs, ir maltās kafijas paciņas iegāde veikalā, pēc tam meklējot karstā ūdens avotus. Parasti paciņa “atpelnās” līdz piektajai kafijai. Konkrētajā gadījumā – otrajai. Kopš Bukarestes centrā paņēmu krogā espreso par 6 lejām, tai pašā dienā nopirku 250-gramīgo paciņu par 10. Un šai gadījumā nav pat būtiski, cik ir 6 un cik 10 lejas, bet gan naudas/baudas attiecība.

Ar Waze gādību tieku ārā no pilsētas un dodos uz Transalpina ceļu, kas ir radniecīgs vakardien izbrauktajam, bet vēl maķenīt augstāks, sasniedzot 2145 metrus virs jūras līmeņa. Arī šis ceļš ir gana noslogots, jo īpaši šodien – ir sestdiena. Ik pēc gabaliņa lēzenākās vietās iekārtojušies suvenīru un ēdmaņu tirgotāji, lai gūtu kādu labumu no tūristu karavānām. Ja ir kāda lieta, par ko šeit nav padomāts nemaz – tā ir higiēna “in general”. Visas piknikam līdzīgās vietās ir atkritumiem piemētātas un tuvējie krūmi, atvainojos, piedirsti, pie tam biezā slānī. No vienas puses var raidīt pārmetumus nekulturālo tūristu virzienā, bet sava daļa arī pienāktos valsts vai pašvaldības iestādēm, jo vismaz daļu problēmas atrisinātu tualetes un atkritumu urnas, kuru, protams, nav.

Vēl kāda interesanta parādība, kuru vakar neredzēju, ir ogotāju un sēņotāju apmetnes – upes malā saceltas teltis un nojumes, kur dzīvo ļaudis, kas lasa dabas veltes, kuras pēc tam tirgo ceļmalā vai, pieņemu, nodod uzpircējiem. Gribējās arī izmēģināt laimi ar rumāņu baravikām vai gailenēm, bet iepriekš minēto apstākļu dēļ, apetīte pārgāja.

Katrā miestā, kurā ir vismaz dažas mājas, ir arī baznīca – šejienieši ir traki reliģiozi ļaudis. Sākumā cenšos tās bildēt, tad atmetu ar roku un pievēršos vien tādiem eksemplāriem, kas man šķiet ar kaut ko īpaši. Vienā tādā tieku rīta pusē – to man atslēdz kāds vīrs, kas uzturas netālu. Tikai rumāniski runājošais cilvēks cenšas cik spēj kaut ko pastāstīt žestu valodā – saprotu, ka bildē esošā jaunava šeit izdarījusi kaut ko nozīmīgu, visticamāk, piedzimusi, nomirusi vai parādījusies, kādreiz šis miests bijis stipri ievērojamāks, un arī pati baznīca bijusi dikti sena, tagad no vecās ēkas esošajā izvietotas vien atsevišķas koka detaļas.

Nākamā baznīca arī ir vesels notikums. Pie tikko uzceltās ēkas uz krucifiksa uzstellēts uz komoteksa izploterēts Kristus, baznīcas iekšsienas ir no skaidu plātnēm un, lai nebūtu nekādu šaubu par ticības patiesajiem apmēriem, blakus jaunceltnei slejas “neliels” krustiņš.

Savukārt, trešais, uz vakara pusi apmeklētais klosteris, ir pilnīgs pretstats. Mājīgi iekārtotais komplekss, kurā ir ne tikai baznīcas, bet arī mūku dzīves namiņi, organiski iekļaujas senā dārzā – viss kopā vakara saulē rada pagalam harmonisku atmosfēru.

Visa diena atkal pagājusi ēdot ar acīm, tomēr vienā brīdī vēders atgādina par savu eksistenci. Piestāju mazā ciemata bodē un uzpildu vīnogu, maizes un kausētā siera krājumus. Izrādās, ka šis ir izcils pie stūres ēdamais proviants – maizi var nolauzt ar vienu roku, tad pa virsu mutē iespiest kausēto sieru no desiņveidīga iepakojuma, gardi bez gala. Par vīnogām, protams, nerunājot.

Lai ieviestu pārmaiņas rītdienas ēdienkartē, pirms došanās mājās iebraucu lielveikalā. Galu galā – jāizmanto iespēja, ka man ir riteņi un nav jāsatraucas par katru stiepjamo kilogramu, varu nopirkt pārtiku pāris dienām. Otra iespēja, kas jāizmanto – man šovakar pieejama visa virtuve vienai pašai, varu kaut karbonādes sašmorēt. Uz tādiem varoņdarbiem gan vairs neesmu spējīga, jo stundas astoņas pa serpentīniem darījušas savu, bet tik daudz enerģijas, lai uz pannas uzmestu vistu kājas un sašņikātu salātus, ir gan.

Meitenes šovakar nakšņo kalnos, arī Andrejs ir brīvdienās pie draugiem, tāpēc esmu “home alone”. Paēdu vakariņas, izmazgāju drēbes un apsēžos pie šī ieraksta ar vīnu un vīnogām. Es sēžu un jūtos kā mājās pie vēl vakar nepazīstama rumāņa, manās mājās tieši pašlaik nakšņo jaukā poļu ģimene ar mazuli, kuri palūdzu iespēju palikt pāris naktis arī sava ceļojuma atpakaļceļā. Tāda pasaules kārtības sajūta.