Bieles un citi zvēri

Sensenos laikos mēdzu pavadīt garas stundas, sēžot blakus maketētājiem un krītot uz nerviem ar saviem viedajiem norādījumiem. Elmārs bija viens no viņiem. Nu jau kur tie gadi, kopš nebijām tikušies, tāpēc ņēmu par pilnu viņa uzaicinājumu ciemos, ja gadīšos kaut kur netālu.

Ļaudonas pusē gadījās būt pirmdienas vakarā, kad ceļā uz saviem Dzelzavas laukiem, nolēmu izmest lociņu un iebraukt netradicionālajā saimniecībā “Bieles”. Nosaukums atvasināts no Elmāra un viņa sievas uzvārda, jo ar iepriekšējo versiju bija sanācis “čē-pē”.

Kad ar tumsiņu ierullēju Bielēs, Elmārs sagaida pagalmā kopā ar sievu Inesi un vienu no suņiem, kas pēc īsas iepazīšanās atzīst mani par nekaitīgu elementu. Atstājam sētas apskati uz rītdienu un ejam iekšā pasērst. Jau pavisam drīz esam iegrimuši karstās sarunās par lauku specifiku, permakultūru, kaimiņiem, ivančajiem, cūkām un daudz ko citu. Vienā brīdī sanāk smiekli – ja kāds pirms gadiem desmit būtu teicis, ka šodien sēdēsim un runāsim par šādām tēmām, bet Elmāra ģimene būs laucinieki, nebūtu ticējusi. Arī Inese saka, ka vēl nesen lauku dzīve šķitusi kas tāds, kas uz viņu galīgi neattiecas.

Ineses stāstos ir daudz līdzību ar Aijas teikto – par to, kā sākt darīt lietas, par kurām tev nav ne mazākās nojausmas, bet dzīve un internets īsā laikā pārvērš par ekspertu. Tā Bieles iemācījušies saprasties ar savvaļas zirgiem, iemācījušies atšķirt putnu dzimumu pēc balsīm un daudzas citas lietas, par ko pat rūdīti lauku speciālisti esot izbrīnīti. Ilūzija, ka sākot dzīvot laukos, Inese varēs smelties padomus no vietējām sievām, esot pagaisusi ātri. Diezgan daudz kas šeit joprojām tiekot darīts, vadoties pēc kolhoza laiku mācībām, piemēram, ķīmijas lietošana, kas šejieniešiem nav pieņemama. Iesākumā apkārtējie skatījušies uz viņu saimniekošanu šķībi un visi kā viens apgalvojuši, ka tur jau nekas nevar sanākt. Tagad, kad sanākt jau piekto gadu pēc kārtas, skepse sarūkot un viens otrs nākot pēc padoma pie ienācējiem.

Necerētā kārtā tieku pie nakts gultā, nevis teltī, un no rīta arī pie brokastīm. Tad saimnieki ved iepazīstināt ar savu saimi – āzīti Robčiku, kurš naski prot nojaukt nojumes, otru mazāko auniņu pasaulē, kas arī vajadzības gadījumā mākot uzšaut, vesela lēruma retu šķirņu putniem – gaili, kas esot mells no āriņas un iekšiņas, zvanu un pudeļpīles, pērļu vistas un tā joprojām, milzu gliemežiem, murkšķiem, Vjetnamas vēdercūkām un, protams, skaistajiem zirgiem, kas nāk ar cerībām panašķēties ar maizi, kas arī tiek attaisnotas.

Tad šie man demonstrē permakultūru dabā, kas gan prasot vairāku gadu iestrādni, bet sliņķiem esot labu labā audzēšanas metode – tāpēc vien klausos un skatos ar dziļu interesi.

Noslēgumā Elmārs atnes austiņas un uzliek telefonā adresi, kur spēka dziesmas sakompilētas ar Ziedoņa citātiem un palaiž parunāties ar Visumu – te izpļauta spirāle, pa kuru ejot varot gan attīrīties, gan uzlādēties. Tā nu čāpoju lādēdamās, tīrīdamās un pa ceļam zāļu tējas lasīdama. Spirāles centrā ir mazs soliņš, kur var pielikt domām punktiņu uz “i” un zem kura dzīvo ģeoslēpnis.

Šeit ir jauki, bet ilgi uzkavēties nevar, jo darbi gaida mūsmājās, tāpēc pateicos, atvados un dodos Dzelzavas virzienā. Tur šoreiz sagaida pārsteigums ne pa jokam – visi ķirši, sākot no mazākās maikstes līdz milzu kokiem, ir kā nosēti ogām. Nav skaidrs, kāpēc strazdi nav bijuši uzdevumu augstumos. Drīz ir klāt arī vecāki un tā nu mēs paši visu dienu tēlojam strazdus, līdz lietus mūs paglābj no negausības – esam jau salasījuši litrus četrdesmit.

Mājupceļš atkal ved gar Bēzkrogu un stūre pati iegriežas pie Jāņa un Aijas. “Paspēju pēc jums noilgoties”, paziņoju abiem un mēs ejam dzert kafiju. Pie kafijas nokaļam vienu mazu plānu, par ko nākamajā ierakstā. It kā jau tā mašīna nebūtu pilna ar darbu, iesprūkam ar Aiju mežā. Jau ir pustumšs, bet oranžās apšubeku cepurītes spīd koši un arī jaunas baravikas izlīdušas pēc manas iepriekšējās sirošanas reizes. Tā nu mēs brienam no lauka ar beku pilnām ķešām. Riet saule, viegli smidzina lietus un plašās debesis ir oranži rozīgu mākoņu pilnas. “Es laikam pie šī nekad nepieradīšu”, nosaka Aija.

Lai arī rīt jābūt klāt biznesa lietās, šobrīd Rīga man šķiet kaut kas tik ļoti tāls un nereāls. Un tik ļoti negribas braukt prom, jau atkal.

Aija un Jānis aiziet savos vakara darbos, man vēl stunda līdz mājām. Jānis nosaka, ka, visdrīzāk, aiz ceļa pagrieziena redzēšu briežu baru. Bars tur nav, bet pašā meža malā, netālu no pamestās kaimiņu mājas, stāvs viens briedis un pavada mani ar skatienu. No ceļa vidus, katrs uz savu pusi, aizbēg divi jenotveidīgie. Un Mellūžu dīķis ir krāsainu mākoņu pilns.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s