Rainis slimnīcā

“Jums ir tāds Monas Lizas smaids”, saka kungs no slimnīcas ēdamtelpas pretējā galdiņa. Viņš nekādi nevarēja zināt, ka pirms pāris dienām, žaujot veļu, domāju par cilvēku skaistuma relativitāti. Un to, ka tieši šis ikoniskais tēls ienāca prātā kā piemērs.

Nevar taču palikt komplimentu parādā. Tad nu šauju pretim, ka šim bārda kā Rainim. “O, Rainis!”, šķiet kungam iet pie dūšas salīdzinājums tikpat labi kā pārējiem zupa. Šeit, Sauriešos, gatavo diezgan garšīgi, vien karoti un dakšiņu jāatceras no mājām paņemt. “Zini, ko Aspazija teica, kad Rainis devās pie meitiņām? Tu vairs neesi nekāds cīņā saucējs, vien nodevējs un šmaucējs!”, kungs skaļā balsī skandē un turpina vēl ar kādu četrrindi. Citi jau tikuši līdz zirņu putrai un arī “Rainis”, beidzis savus poēzijas skandējumus, beidzot pievēršas maltītei.

Man kaut kādā mērā patīk šie slimnīcas apmeklējumi. Te pavadīts diezgan daudz laika, visi pakši labi pazīstami. Te ir cita pasaule, kurā veselības ķezas savedušas kopā visraibākos putnus un var pieredzēt teātra cienīgas epizodes.

Pirmais cēliens jau sākas uzņemšanā, kur visi putniņi sasēduši uz drāts un gaida, kad baltajos uzsvārčos tērptās lēdijas pasauks pie sevis. Jaunpienācēji atver durvis, noelšas, ieraugot gaidītāju pūli, tad atskan parole “kurš pēdējais?”. Ja kāds stāv ilgāku laiku un neko nesaka, tad kāds cits viņam atgādina, ka nav nosaukta parole. Un tie, kas gaida ilgāk, pamazām jau ir kļuvuši par Visziņiem. “Jā, jā, jau stundu gaidām. Vai jūs jau aizpildījāt veidlapas? Jā, paņemiet tur, uz galdiņa. Pildspalva ir turpat. Autobuss? Jā, saraksts pie tās sienas.” Pa pusei krieviski, pa pusei latviski pacienti pašorganizējas un izglīto cits citu.

Tas, ka medicīnas personālam neklājas viegli ar šo raibo baru, šaubu nav. Tad nu cilvēki izvēlas divus virzienus – humoru vai bubuļmoru. Ir personāls, kuru nevienā no apmeklējuma reizēm (un to nav bijis mazums) neesmu redzējusi ar smaida atblāzmu sejā, jebkurš jautājums tiek uztverts kā personīgs apvainojums visai dzimtai un norādījumi tiek doti prezumējot, ka visi pacienti ir idioti. Varbūt man tikai tā šķiet? “Klau, viņa vienmēr tāda dusmīga?”, klusi čukst rindā gaidošā sieviete pirms manis un vairākas citas, kas nav pirmo reizi “ar nosūtījumu uz spirogrāfiju”, apstiprinoši māj ar galvu.

Otra mediķu grupa arī neizceļas ar maigumu balsī, tomēr “humors izglābs pasauli”, tas nu ir droši. “Ejam, ejam, es jūs vedīšu uz randiņu”, māsiņa virtuozi iegriež ratiņkrēslu un aizvizina kārtējo pacientu uz procedūrām, tad atgriežas palātā ar tekstu, “nu, manas meitenes (visas 70+), kura nākamā?”. Cita daktere aizdomājas un sajauc durvis – iesoļo nevis aptiekā, bet blakus esošajā kapelā – iznāk, atgaiņādamās un smaidīdama par savu sānsoli.

Bet, paralēli “reality check”, lielākā šo slimnīcas vizīšu jēga ir tās sajūtas atsaukšana, kura bija pirms četriem gadiem. Par visu mūsu mirstīgumu. Par to, ka iespēja kustēt apkārt, elpot, just prieku un nejust sāpes nav pašsaprotama. Tāpat kā Latvijas zilās debesis pēc Šanhajas mūžīgās smoga miglas.

Vēl viena doma, kas savijās pēdējās dienās, ir tāda. Nē, patiesībā divas. Pirmā – būtu tik jauki, ja mums izdotos neizdarīt secinājumus par otru cilvēku pēc savas mērauklas. Šajā kontekstā – cik vesels vai slims cilvēks ir, balstoties uz viņa ārējo izskatu. Man tik bieži nācies dzirdēt, “nu kas nu tev jaunai meitenei var kaitēt”. Ja no ārpuses abas rokas un kājas ir vietā, tad jau viss čikiniekā. Arī slimnīcā vēroju ļoti daudzas “sisters in lungs”, kuras izskatās veselākas par veselām, bet neviens šeit prieka pēc nebrauc. Un, kad mēs skatāmies uz statistiku, tur redzam ļoti lielus skaitļus aiz katras slimības. Un aiz visiem šiem skaitļiem stāv cilvēki – mūsu draugi, radinieki, darba kolēģi. Neviens ikdienā nestaigā ar T – kreklu – man ir olnīcu vēzis, man ir urīnceļu iekaisums, man ir kolīts. Bet katrs mēs sadzīvojam un cīnāmies ar saviem putniem un kaitēm pēc spējām un iespējām. Tāpēc būtu jauki nespriest, ja nezini. Un arī zināšana dažreiz var būt visai relatīva, jo mēs tomēr katrs pasauli redzam no savas perspektīvas.

boat_land

Otrā doma – vakar Latvijā ciemojās meitene Džoana O’Riordana, kura piedzimusi bez rokām un kājām (https://en.wikipedia.org/wiki/Joanne_O%27Riordan). Pateicoties pašas apņēmībai un ģimenes atbalstam, divdesmitgadīgā īriete ir fantastisks piemērs, cik daudz iespējams panākt, koncentrējoties uz to, kas ir, nevis uz to, kā nav. Klausoties tiešsaistē viņas uzstāšanos, prātā visvairāk aizķērās vienkāršais padoms, ka katru dienu vajag kārtīgi izsmieties, padomāt un pieredzēt aizkustinājumu līdz asarām. Tas sasaucas gan ar jogas mācībās dzirdēto, gan iekšējo sajūtu. Vēl Džoana min arī to, ka fiziskās veselības ķezas ir daudz vienkāršākas nekā psihiskās, kam varu piekrist pilnībā. Brīdī, kad sensenos laikos atrados depresijas pavalstniecībā, vislielākās bailes bija par to, ka tur būs jāpaliek vienmēr. Esmu no tiem laimīgajiem, kas ir izkāpuši atpakaļ virszemē (paldies ārstiem un ģimenei) un netaisos līst atpakaļ. Un ir traki, ka šo ļoti nopietno saslimšanu mēdz nenopietni uztvert pat medicīnas jomas cilvēki, kas pievērsušies fizisko kaišu dakterēšanai. Nerunājot nemaz par līdzcilvēkiem, kuri nezina, no kuras puses šādiem slimniekiem iet klāt. Tāpēc labāk neiet vispār.

Labi, atkal “aizpļāpājos”. Darbojamies! Lai jums veselība, iejūtība un mierīgs prāts! Sat nam!

One response to “Rainis slimnīcā

  1. Bāc, es arī šonedēl biju plānojusi turp doties, bet nobīdījās uz nākamnedēļu:( Varētu pačalot pie pujeņu krūma. Tik pazīstamas ainas – niknā spirogrāfe arī man ir trāpījusies. No pārcentības gandrīz to trubu pārkodu!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s