Valkā neko nevalkā!

Šajā strauji augošās zāles un visziedēšanas gadalaikā notiek nemitīga izšķiršanās starp māju un ceļu, praktisko un nepraktisko. Kā vazāsies riņķī, kad ķirbji jāstāda, zāle jāpļauj un malka jāzāģē. Kā nevazāsies, ja aiz katra ceļa pagrieziena gaida klusā daba ar ziedošām ābelēm, ceriņu smarža un pieneņu paklāji – vietām vēl dzelteni, vietām lidojoši balti.

Pamatā uzvar latvietis praktiskais, bet ir tādas dienas kā vakar – kad draugi parauj ziedonī. Tā kā šoreiz nebija jāstūrē, tad varēja apcerīgi blisināties riņķī. Galvenā doma, kas atnāca – Latvijā ir ļoti maz neglītu vietu. Jā, dažas labas varenā padomija un pašu saimniekošana ir radījusi, tomēr skaistā, aci tīkami piesienošā, ir nesalīdzināmi vairāk.

Visur tā nav. Tas nav acīmredzami, ja raugāmies uz citu valstu fotogrāfijām, kurās visbiežāk paveras “augsti kalni, plaši lauki, greznām puķēm rotāti”. Bieži vien, lai tiktu līdz skaistumam, dienu un nakti jābrauc cauri pelēcībai un netīrībai, bet citreiz atliek vien fotoaparāta objektīvu pavērst citā leņķī, lai paradīzes foto iekļautos realitātes drazas. Lai arī cenšos savās ārzemju bildēs būt godīga, tāpat sanāk netīšām piedalīties šajos ilūziju būvdarbos. Jo – cik nu bildēsi štruntus, netīrību vai naftas ieguves, parasti pietiek ar dažām ieskata bildēm. Toties skaisto gribas fiksēt un rādīt no visām pusēm.

Bet pie mums var skatīties, uz kuru pusi gribi – skaistums visapkārt! Un vienas dienas laikā iespējams redzēt un piedzīvot tik daudz. Man visi Latvijas stūri mīļi, bet īpaši dvēsele gavilē Vidzemē, laikam jau gēni dīdās.

Līdz vakaram bijām tikuši līdz Valgai, bet punktu dienai pielikām Valkā, kurā neko nevalkā – vismaz tā bija rakstīts uz novadpētniecības muzeja tāfeles. Arī šeit plosījās muzeju nakts – ar džezu, radošajām darbnīcām, ekspozīcijām. Un bez cilvēku pūļiem.

Kad pilnmēness pavadībā stūrējām mājās, teicu ceļabiedriem, ka ir sajūta, it kā netālu no Ieriķiem esošajā mežabrāļu bunkurā būtu bijuši pirms nedēļas. Pa vidu sākumam un galam – Veselavas muiža ar visu parku, kurā mīt elektriskais skudru pūznis, mežonīgi skaistais Raunis, Latvijas karoga autora Jāņa Lapiņa rokraksta burtošana, Vecsautiņu avotu balto smilšu minigeizeri, Ūsiņakmens upuri, Vijciema koka zvīņu baznīca ar milzu priedi priekšplānā, Čiekurkalte un Cirgaļu kāpas, no kurām noraudzīties, kā Gauja izlīkumo robežu. Paldies entuziastiem, kuru slēpņi mums norādīja uz šiem brīnumiem un paldies draugiem par šādu dzimšanas dienas svinēšanas izvēli!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s