Pa kreisi no Rīgas

Sajūta, ka jebkurš cilvēks Latvijā ir personiski sasniedzams dažu stundu laikā, ir laba un īpašā vērtē pēc ilgstošākas prombūtnes, kad šāda iespēja bijusi liegta. Viens no maniem tuvākajiem draugiem nu jau krietnus gadus mīt Liepājā. Ja kādreiz man šāda izvēle – migrēt prom no Rīgas – nešķita pārāk prātīga, tad šobrīd arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka arī kādu dienu labprāt šķirtos no galvaspilsētas pavisam (vecums nenāk viens). Lai arī pati nedzīvoju tur nu jau gadus desmit, tomēr darba saites un relatīvais Rīgas tuvums nopietnu attālināšanos pagaidām nepieļauj.

Tikmēr ar zināmu cieņas un skaudības sajaukumu vēroju savus ārpus Rīgas mītošos draugus un paziņas. Nesen iepazinos ar bijušajiem rīdziniekiem Rolfu un Ingrīdu, kas tagad rosās Pāvilostā – ņemas ar laivām un jūras iedvesmotām rotām (arī man, protams, ausis paslīdēja uz jauniem pelēčiem). Skat, kāds skaistums tur top: https://www.facebook.com/JurasRotas/ – kā, piemēram, šie gredzeni.

_DSF2816

Man šķiet, ka tādiem “izbijušiem pilsētniekiem” ir drusku vieglāk saskatīt īpašo “ārpus mūriem” – novērtējot un izceļot it kā ikdienišķo. Nekādā ziņā negribu noniecināt cilvēkus, kas visu mūžu dzīvo laukos vai mazpilsētās – gluži pretēji – ja viņi, uz vietas dzīvojot, spēj saskatīt īpašo apkārt, tā ir vēl lielāka redzība. Tomēr baidos, ka tāda sastopama retāk nekā tuvredzība. Pakāpjoties kādu solīti atpakaļ, lietas parasti atklājas skaidrāk. Ne velti arī biznesā ir teiciens par “lielās bildes” redzēšanu – un to gana grūti saskatīt, ja deguns iebāzts detaļās.

Man arī mērogs ir ļoti palīdzējis – ilgāku laiku skatoties uz Latviju no attāluma, daudz skaidrāk izceļas īpašais – dabā un cilvēkos. Dažas lietas, kas iepriekš šķita unikālas – tādas īsti nemaz nav savukārt citas, šķietami ikdienišķas – pasaules skatījumā ir kas neredzēts. Un šis skatījums ļoti būtiski mainās no globusa leņķa – raugoties no tuksneša zemju puses, mūsu meži ir pilnīgs kosmoss, bet raugoties no ziemeļiem – tāds mazs kūkas gabaliņš no Kanādas.

Piemēram, viena lieta, ko pasaule ir ļoti ziņkārīga dzirdēt – kā mums ir klājies padomju laikos. Un šeit es nedomāju tikai Lielās Vēstures skaidrojumu, bet gan katra mūsu personīgās pieredzes stāstu (kam nu tie gadi ir gana cienījami, lai tāds būtu :)) – nīkšanu divu stundu garās rindās, lai dabūtu pārsimts gramu siera. Uz galviņu. Kurpes, kuras jāpērk, tāpēc, ka var dabūt. Kāds tur dizains vai ērtums, labi ja vēl izmērs tavs. Un, ja nav tavs, tāpat jāņem – “būtu kurpes, kāja atradīsies”. Kaklauta gludināšana un stulbās, baltās skolas formu apkaklītes, kas sasmērējas dienas laikā. Ūdens, kurš līdz piektajam stāvam bieži vien tā arī nenonāk. Komunālā dzīvokļa kaimiņi. Kādi nu kuram palaimējušies. Pašai dažbrīd šķiet neticami, kādā murgā esam dzīvojuši. Vai tāpēc es to sauktu par nelaimīgu bērnību? Nē. Lai kāda tā arī nebūtu bijusi, tā ir mana vienīgā (un daudzu jūsu arī), tāpēc tajā bija gana saules – īstās un komunisma. Pasauli šīs mūsu atmiņas ļoti interesē un caur šo dabisko interesei mēs varam skaidrot arī mūsdienu situāciju un problēmas, tādējādi tiekot sadzirdēti.

Labi, atpakaļ pie sākotnējās domas. Pagājušajā nedēļā, lēnām stūrējot pa Latvijas daļu, kas atrodas pa kreisi no Rīgas, ievēroju ļoti daudzus interesantus objektus. Pat nesarunājoties ar cilvēkiem, nerāpjoties kokos un akmeņos, nelienot purvos un alās, kaut tikai paraugoties uz pirmo, kas ceļmalā piesien skatu – uz vēsturiskām ēkām – jāstājas “uz katra stūra”. Muižas un pilis, baznīcas un krogi – atjaunoti, pussabrukuši un pavisam sabrukuši – pilnas malas. Pagaidām vēl tūrisma sezona nav sākusies un es vienīgā snaikstījos gar slēgtām durvīm. Jāteic, ka ar informācijas pārbagātību daudzi redzētie objekti neizceļas – bieži vien par vietas vēsturi stāsta vien bēdīga plāksnīte latviešu valodā. Cik maksātu izveidot mazu “info stūrīti” dažās svešvalodās, kas būtu pieejams jebkurā diennakts laikā? Un ne tikai pie lielajiem un slavenajiem objektiem. Mani, piemēram, interesē drupas (cik zinu vēl dažus subjektus arī) – tu stāvi pie mājas pieminekļa – skursteņa un mēģini iztēloties, ko tas kādreiz ir sildījis? Varbūt vietējie skolasbērni varētu aptaujāt vietējos, vai parakt arhīvos, un ielikt šos stāstus internetā – nepretendējot uz dižu vēsturisku patiesību, bet uz versiju, uz stāstu, nostāstu, leģendu. Un uz vietas ielikt šo stāstu ielaminētā lapā redzamā vietā vai pievienot geo slēpnim (droši vien jau šādas iniciatīvas ir, vien es par tām nezinu). Ļoti ģeniāli man šķiet arī tādi defekti, kas pārvērsti par efektiem, kā slavenais tilts uz nekurieni.

_DSF2871

Man ir sajūta, ka netradicionāla ceļošana iet plašumā – cilvēkiem ir apnikuši ikoniski tūrisma objekti, kur jāmīcās pūļos, viņi meklē nepastarpinātu vietējās dzīves un kultūras sajūtu. Ko var dabūt lasot sēnes, ogas un kartupeļus. Apciemojot māju drupas un tajās klausoties stāstus par to, kāpēc tās palikušas tukšas. Nogaršojot tālāko ziemeļos darināto vīnu vai sasmērējot rokas Latgales mālos. Vienā vārdā (ne)latviski sakot – mums ir TĀDS POTENCIĀLS! Kaut nu pietiktu spēka, prāta un enerģijas to izmantot!

One response to “Pa kreisi no Rīgas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s