Nav laika!

“Gana man visu pasauli mācīt! Viens cilvēks jāatstāj nemācīts. Viens suns man blakus ar sarkanu mēli!

Suns sarkanu mēli skrien pa manām tulpēm un neklausa – viens nemācīts suns!

Vai es kliegšu atkal kā gailis tumsā, plēsīšu aiz ausīm kā modinātājs?

Kad simti skrien uz tramvaju, Viņa lai guļ! Lai guļ, cik Viņai gribas! Lai Viņa guļ darba vidū dispečera punktā. Lai apguļas kā dzīvsudraba termiņš termometrā. Saule no karstuma kūst, bet dzīvsudrabs guļ kā beigts.

Lai Viņa guļ hokeja mačos un visos sacīkšu automobiļos! Lai Viņa guļ starta bedrītēs un starta pistoļu stobros.

Un lai danco, kur neklājas! Kā tarantella uz tarifikācijas tabulām! Viņa dejo plānā un uz plāna cipariem atdauza kājas. Kādas skaistas kājas! Un kā man žēl, ka Viņa tās atdauza uz plāna cipariem!

Nakts aube lēni nolaižas pār mums, mēness kā nošķiebta, pamesta naktstupele. Naktskrekla miers pāri zemei, – tikai zebiekste našķējas pa zvaigznēm! Tāpēc, ka viņa ir nemācīta. Naktīs viņa pamostas un ēd, knibinās pa zvaigznēm kā pa zaptes burkām.

Dzemdējiet vienu bērniņu, kas ir nemācīts! Lai viņš nepazīst pulksteni. Pasaule ir liela pulksteņa ciparnīca, pa kuru rādītājs triec ļaudis. Rādītājs nāk kā šķūre, kā liekšķere. No rādītāja bēg kā no izkapts, pa ciparnīcu apkārt skrien ļaudis.

Vieni skrien ar minūšu rādītāju, otri ar sekunžu rādītāju. Trešie iet lēni ar stundeni. Bet visi iet ar vienu un to pašu laiku. Ar kuru rādītāju tu gribi iet – tas ir tikai stila jautājums. Ja tev ir sprintera daba, tu skrien ar sekunžu rādītāju. Ja tu esi maratonskrējējs, tas skrien ar minūšu rādītāju. Bet, ja tu iesi ar stundu rādītāju, – arī nekā tu nebūsi pazaudējis.

Vai tu bēdz rādītājam pa priekšu, tā dzīts un baidīts, vai ej tūliņ aiz tā, cenšoties neatpalikt, – arī tas ir stila jautājums. Pirmie ir tie, kuriem nekad nav laika. No rīta tu paķer sviestmaizi no galda, bet nāk minūšu rādītājs un tu bēdz – rādītājs nāk pāri galdam, un galds paliek tur – viņā pusē. Tu aizmirsti cimdiņus mājās, bet atpakaļ vairs netiec – no tās puses nāk virsū rādītājs.

Mīļie, nāk atkal virsū rādītājs – nav laika! – tu paķer savus bērniņus, nepaspēj saskaitīt, vai ir visi (bet nav visi) – nav laika, nav laika! – nāk rādītājs, un Kārlītis paliek aiz rādītāja un izaug par vaidieniņ ko!

Viegli atpazīt cilvēkus, kam tuvu aiz muguras rādītājs. Viņi skrien vienā kājā kurpe, otra – basa. Sievietēm ir šķībi iekrāsotas lūpas – viņas spogulī ieraudzījušas rādītāju sev aiz muguras, pārbijušās un uzrāvušas ātru līniju, šķību un pārāk spilgtu. Tādas nu izskrējušas un nu skrien pa ielu.

Uzirusi zeķe, nedzīta bārda, negludinātas bikses, netīrīti zobi, neapkalts zirgs un nepumpētas riepas – tā mēs bēgam, mums nav laika apstāties. Un aiz mums kā gans aiz aitām nāk rādītājs.

Mēs, otrie, ejam tūliņ aiz rādītāja. Mūsu rezervē ir vesels rādītāja aplis. Mēs cenšamies neatpalikt, bet, ja mums nokrīt kurpe, mēs varam to pacelt un apvilkt par jaunu. Mums ir laiks rezervē – iešūt pogu, nospodrināt kurpes, pamīlēt sievu, Jēzu Kristu piesist krustā. Mums ir laika rezerve, mēs atkal panāksim rādītāju un centīsimies no tā neatpalikt. Mēs paši sakām: neatpalikt no laika.

Bet viens cilvēks guļ. Viņš guļ uz ciparnīcas un neliekas ne zinis. Man gribas viņu pamācīt, kliegt, ka rādītājs viņam noraus galvu, ka nocirtīs roku, ka jātiek laikam līdz, ka… Bet nekas nenotiek. Rādītājs pāriet pāri, un viņš mierīgi guļ tālāk. Es gaidu, kas būs, kad viņš celsies. Jā, pamostas un, kad nāk rādītājs, viņš meklē kameņu medu. Viņš noguļas pie avota padzerties. Viņš mierīgi tīra savas kurpes. Vienmēr šajā brīdī, kad nāk svarīgs rādītājs, notiek kaut kas mazsvarīgs – viņš uz ceļiem rok kartupeļus vagā vai ir pazaudējis zālē nazi, vai ir iekritis spainis akā un viņš ir ielīdis tam pakaļ. Rādītājs viņam pāriet pāri un neskar. Tā sagadās? Viņš dzīvo, it kā laiks uz viņu nemaz neattiektos.

Es gribēju pamācīt. Bet vismaz viens cilvēks jāatstāj nemācīts.”

Tā raksta Imants Ziedonis vienā no savām epifānijām epifāniju grāmatiņā, kas izdota 1974. gadā. Es piedzimu trīs gadus vēlāk, un kopš tā laika ir pagājuši vēl nieka 38 ar astīti, bet Imants to ir uzrakstījis par manu šodienu. Tieši šo dienu. Šodien ir Epifānijas diena un Zvaigznes diena. Šodien sākas apbalvojuma “Laiks Ziedonim” pieteikšanās. Šo epifāniju es (ne)jauši uzšķīru, kad runāju ar fonda “Viegli” meitenēm par apbalvojumu un epifānija runāja ar mani. Un šodien tā teica, ka grib ar jums aprunāties. Savukārt, jūs varbūt esat ievērojuši kādu savpati ar stāju un degsmi, kuru vada sūtība, kuram blakus stāv veiksme, kura izcilība arī ir drusku citāda, drusku savpatīga. Kāds, kuram uzbrūk taureņi. Kurš mācās zemi. Staigā kedās. Atpin, sapin vai parausta bizi. Uzkraukšķina rabarberus. Tādam jānonāk apbalvojuma uzmanības lokā – piesaki vai piesakies www.laiksziedonim.lv!

One response to “Nav laika!

  1. Vēl nebiju lasījusi šo,kad ieslēdzot TV ieraudzīju pingvīnus un Tevi … vai otrādi :) … klausījos, smaidīju un (ne)jauši domāju arī par Ziedoni,jo laikam nezinu daudz tādus- svabadus un savpatīkus ceļa gājējus.
    Ja laiksziedonim būtu nominācija “paldies”, “drosmīgākais sapnis” vai … “mugursoma” – tad šī balva būtu Tava.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s