Par to, ko (ne)drīkst

Ir diezgan skaidrs, ka teju pirms gada, piesaistot līdzekļus tādai 66-tās “nepieciešamības” lietai kā aizbraukšanai uz Antarktīdu, esmu iekarojusi vietu Latvijas nekauņu topa augšgalā ne vienā vien tautieša prātā. To, ka nekas nav aizmirsts, netīšām pārliecinājos pirms dažām nedēļām, kad sociālajos tīklos apvaicājos – varbūt kāds tuvākajā laikā plāno doties uz Čīli, labprāt samainītu pārpalikušos peso 100 eiro vērtībā, jo tos oficiālie Latvijas kantori nemaina.

Kā tad tā? Esot solījusi, ka nauda, ka paliks pāri pēc Antarktīdas brauciena, nonākšot labdarības jomā. Tas, ka konkrētais brauciens izmaksāja vairāk nekā savāktie līdzekļi un Čīles peso nav nekāda saistība ar aktivitāti, lai nu paliek vēstures annālēm, bet satraukto prātu nomierināšanai varu piebilst, ka 100 eiro ir aizgājuši pa labdarības taku. Čīles peso gan vēl pieejami, anyone?

Labi, šis bija lirisks ievads tēmai. Diezgan daudz pirms gada dzirdēju, ka mans prasījums ir pilnīgi neadekvāts, bet drīkst vākt līdzekļus bērniem, dzīvniekiem, veciem cilvēkiem un visiem slimajiem. Šodien uzzināju, ka arī tā nav.

Salīdzinoši nesen pamanīju Feisbukā jaunu vīrieti Viesturu, kurš cīnās ar vēzi. Kā jau daudzi citi. Viesturs, atšķirībā no Daudziem Citiem, stāsta par šo cīņu publiski un arī piesaista līdzekļus. Es laimīgā kārtā par konkrēto kaiti daudz nesaprotu un nevaru piedalīties onkologu-komentētāju padziļinātajās diskusijās, tomēr pat tādam nespeciālistam kā man ir skaidrs – kaite ir draņķīga un cilvēkam nav viegli nevienā plānā. Un tā vietā, lai viņu atbalstītu vai vienkārši paklusētu, atrodas cilvēki (?), kuriem ir ko teikt par pašcieņas zaudēšanu. Komentāros vislabākais rezumējums bija “Labāk beidziet prasīt ziedojumus un pataupiet naudu bērēm”.

Zinu, zinu. Visus komentārus nevar ņemt par pilnu un tie neatspoguļo objektīvu situāciju, tomēr nekas patīkams tas nav. Trakākais, ko, manuprāt, šāds publisks nosodījums izdara – tas attur citus cilvēkus no vēlmes kaut ko darīt lietas labā. Redzot, kas notiek publiskajā telpā ar tiem, kas izgājuši no savas sētas ar sapni vai cīņu, viņi izlemj neko nedarīt.

Atzīšos, ka otrajā Pingvīna palaišanas dienā, viss, ko es gribēju, bija izslēgt gaismu, palīst zem segas un to, lai es nebūtu neko tādu uzsākusi. Bija arī doma visu pārtraukt, aizskaitīt savākto naudu atpakaļ, uzkārt blogam piekaramo atslēgu, aizsūtīt mājās smagos dator-foto gadžetus un turpināt ceļot ar vieglāku somu un prātu. Bet tad tu saproti, ka šādā veidā tu nodod tos, kas tev tic un palīdz, bet pasniedz uzvaras atslēgu uz samta spilventiņa visiem gaudotājiem, kam tā patiesībā nemaz nav vajadzīga – mirklis tīksmes un tā aizlidotu citu aizmirsto sapņu padošanās mēslainē.

Pingvīna izdošanās iedrošināti man pēc tam rakstīja cilvēki, kas prasīja, kas notiks, ja arī viņi izies no skapja, no mājas, no pagalma. Teicu, kā ir – nosodījums garantēts, izdošanās – nē. Kāds nesadūšojās, kāds saņēmās. Tie, kas iznāca, dabūja pa galvu, bet klāt tam daudz ko vairāk – atbalstu, mīlestību un paša iekšējo prieku, ka beidzot esi izdarījis to, ko esi ilgi domās lolojis.

Ko darīt ar darvas pilieniem? Ja vien tas ir mūsu spēkos, neatbildēt ar naidu pret naidu. Kaut kad sociālajos tīklos klīda stāsts (piedodiet, ja jaucu detaļas, bet doma no tā necieš), ka kādā Āfrikas ciltī ir tradīcija – ja kāds kaut ko sliktu sastrādājis, viņu nostāda apļa vidū un pārējie viņam saka komplimentus, jo cilvēki uzskata, ka viņš rīkojies negatīvi dēļ mīlestības un pašapziņas trūkuma. Ja mēs veltītu vairāk laika un mīlestības saviem apkārtējiem, tad, iespējams, viņiem tik daudz negribētos izlādēties publiski.

Labi, pēc šīm “optimistiskajām” pārdomām esam nonākuši līdz gada nogales svētku novēlējumam. Divos vārdos – nenosodīt un uzdrīkstēties!

Mēs paši gribot negribot kādreiz esam tās darvas piles. Ja ne publiski, tad privāti. Mēs zinām, kā lietām uz šīs pasaules jānotiek. Kas jāēd un kas ir kaitīgs. Kā jāaudzina bērni un kā jākrāso sienas. Kā jāgriež rasols un kā jācērt malka. Kā drīkst ceļot un kā slimot. Kā jāvada valsts un kas šeit drīkst dzīvot. Kad ierastā lietu kārtība tiek izjaukta, pirmā reakcija bieži vien ir noliegums, bailes, naids. Bet, ja dodam iespēju citādajam izpausties, mēs varam satikt skaistumu, ko nes neparastais. Ja dodam. Ja nenosodām.

Un atļauties pašiem būt tam neparastajam. Tādiem, kas dara. Tādiem, kas uzprasās. Tādiem, kas izsvītro priedēkli no nedrīkst. Tādiem, kas uzdrīkstas!

Priecīgus svētkus un ikdienu!

18 responses to “Par to, ko (ne)drīkst

  1. Drīkst vai nedrīkst to lai lemj tie kas ar savu eiro balso/nebalso par konkrēto mērķi. Bet to ka esi iedvesmojusi ne vienu vien cilvēku un izraisījusi ļoti interesantas diskusijas tas fakts. Cepuri nost par uzdrošināšanos un pieeju!

  2. Jā, Zane, Tev taisnība par visu šo, un ļoti, ļoti žēl, ka par “nepareizu dzīvošanu” var dabūt pa muguru ne tikai no svešiem komentētājiem, bet arī no ģimenes un draugiem, tas sāp visvairāk. Mans novēlējums visiem būtu – mazāk cepties par citu darbiem un nedarbiem, bet darīt ko vairāk, lai veidotu jauku un patīkamu pašiem savu dzīvi.

  3. Sveiki! Šodien bridu pa mežu un apcerēju ziedošanas tēmu. Un kā viens no piemēriem bija tavs sapnis. Mans secinājums – nu ir, nu ir mums tie nelaimīgie cilvēki, kuri zin labāk, kam man jātērē sava nauda. Ir arī, kas saka, ka viņi neatbalsta, ka kādam palīdz, jo viņiem nav palīdzēts. Kā tā var! Tad iedomājos arī par tevi. Atceros vienu komentāru, kāpēc tev kāds palīdz. Jo tu esi bijusi laba, sabiedriska. Un nedomā par sliktajiem komentāriem. Es nesen aizgāju no darba, kur kāda kolēģe visu laiku par kādu runāja slikti, nenovīdīgi. Arī par mani. Es ceļoju, baudu dzīvi… Sāpēja. Bet tad padomāju, kāpēc tā. Kāda viņai dzīve. Jā pašas veidota, bet nelaimīga. Viņa ārdās ārā, kad kādam iet labi. Tad sapratu, cik man viņas žēl. Tāpat arī padomā par tiem, kas tā raksta tev – viņi tak ir dziļi nelaimīgi un nemāk būt savādāki. Lai miers ar viņiem! Koncentrējies uz labo! Tādu cilvēku ir daudz, tik klusāki:) viņi atbalsta citus, saprot. Tikai tik skaļi nebļauj.

  4. Vienmēr būs kāds,kurš ” runās” skaļi par ” taisnīgumu” un vienmēr būs kāds,kurš uzdrīkstēsies. Tava šī gada lielā uzdrīkstēšanās ir lielisks piedzīvojums, prieks un …atklājums arī man ( un – ne tikai man ). Izrādās ar prieku var ziedot arī šādai- 66-tās “nepieciešamības” lietai, var TIK superīgā veidā teikt -paldies- kā Tu to dari, var dalīties priekā var…ahhh ko tik visu labu mēs varam darīt!!!! …ja – uzdrīkstamies. To man allaž atgādina Pingvīns no Antarktīdas. Paldies Tev – no sirds!

  5. Paldies, Zanīt, par uzdrikstēšanos darīt un drosmi rakstīt. Man tiešām prieks, ka mūsu jaunajā paaudzē ir tik brīnišķīgas meitenes!
    Laimīgu un piedzīvojumiem bagātu Jauno gadu!

  6. Zane, Tavs Pingvīna plāns bija lielisks! Un Tev ne mirkli nevajadzēja justies slikti par to, vai par sevi tikai tāpēc, ka kādiem cilvēkiem tas nepatika vai likās savtīgs. Tu jautāji un Tev tika sniegts. No tā mums visiem vajadzētu mācīties – nekautrēties atvērt muti un palūgt. Jo tikai tā var iepazīt, ka brīnumi notiek un mums apkārt dzīvo varen forši, labsirdīgi cilvēki.

  7. p.s. Kā redzējām gadījumā ar Jāni Vaišļu, daudzuprāt, izrādās, arī slimajiem “nedrīkst” ziedot, ja viņiem ir “bagāti draugi”. Kā cilvēkiem patīk tiesāt un nosodīt!

  8. Šo vajadzētu palaist Jaungada naktī TV kā uzrunu tautai. Ja nu reiz ir kāds iedvesmojošs, bet ne salkani pārprasti pozitīvs cilvēks, tad noteikti Jūs, Zane. Lai labs ceļs, uzticami apavi un lieliski pedzīvojumi! Paldies!

  9. Naktī izlasīju un šodien apdomāju tēmu!
    No vienas puses man palaimējies – mēdzu pāršķirt negatīvismu. Kādreiz ielienu populārajis komentāros, jo it kā interesē, bet labāk ātrāk līst laukā, jo tā jau vien apskatoties apkārt redz tikai negatīvismu, visiem neticēšanu un tad liekas, kāpēc kādam līdzi just vai ziedot. NĒ! Tā tik iesēj neticēšanu!

    Par Tevi! Jā, arī sāku sekot pēc Pingvīna ēras un zini, kāpēc man tas nepatīk;) Jo, stulbā latviešu skaudība no kaut kāda dziļa, dziļa purva izlīda laukā un padomāja: nu kāpēc, kāpēc es to nevarēju izdomāt!;)
    Bet no sirds priecājos, ka kāda sapnis piepildījies un daudzi atbalstīja, jo + + + = visu sapņu piepildījums!

  10. Zane, pirms kāda laika čaloju ar Tevi FB par Latvijas crowdfunding – nu re, 8 mēneši pagājuši un veseli 15 lielāki un mazāki sapņi (ok, mēs tos saucam par idejām, vai vēl trakāk – par projektiem) īstenoti vienkārši ar domubiedru ieguldījumiem. Nevis ziedojumiem, bet ieguldījumiem, jo vairums tiešām kaut ko saņem pretī. Tiem, kas uzdrīkstas un saprot lielo bildi, sanāk kas brīnišķīgs. Un par to prieks. Lai Tev viss sokas!

  11. Man bija interesanti sekot līdzi Taviem piedzīvojumiem (un saņemt personīgi adresētu fočeni no Antarktīdas!!!). Un nenožēloju ne centa. :) Trakajiem taču pieder pasaule, un man gribas ticēt, ka gūtā pieredze Tur Ārā palīdzēs Tev iedvesmot citus šepat Latvijā. Lai laimīgs un pozitīvām emocijām bagāts 2016. gads!

  12. Piebilde par komentiem… diezgan daudz sērfojot pa tīklu tiešām sajūta, ka arī šajā jomā Latvija izceļas – negatīvisma % komentos pārsniedz vidējo statistisko internetā… es protams neesmu veicis statistiku visās pasaules valstīs un valodās – bet tomēr tāds iespaids.

    Bet, tomēr, gribas piekrist vēl vienai domai, kura neatceros kādā veidā nonāca līdz manīm, un varētu tomēr liecināt, ka nu nav tik ļauni ar tiem letiņiem…. doma tāda: reāli lielākā daļa cilvēku LV internetā nav nekādi negatīvisti un dvēselē spļāvēji – vienkārši 90 % ir pasīvi un slinki rakstīt, bet tie pārējie 10 % ir dzīves un harmonijas apdalītie, kas arī izgāž žulti pat tāpēc vien, ka pie kāda raksta nav iemesla par ko to žulti izgāzt…. un, tad šis nelielais % aktīvistu-negatīvistu rada to briesmīgo LV komentētāju vides iespaidu…

    Vārdsakot, tas nozīmē, ka tizlos komentus neņem galvā un dali ar 10, a foršos – reizini ar 10.

    Lai veicas!:)

  13. Lasīju, un man ļoti gribējās atbildēt. Esmu piesardzīgs, kad man kaut ko ļoti gribas, jo tās ir šūpoles, kas atvilktas uz vienu pusi.
    Cilvēku nosodījums nerodas ne no kā. Varbūt es kļūdos, bet manuprāt tas rodas no darītāja nedrošības. Ja darītājs ir pārliecināts par darāmo, tad negatīvajam nav kur iespraukties. Nepielīp. Ir grūti, bet jāvar pasmaidīt. Tā mēs palīdzam sev. Nepieķeroties smagajam padarām sevi vieglāku. Tā mēs mēģinām pieķerties viens otram. Un tā mēs “lidināmies” uz vieglāko un smagāko pusi.
    Nav viegli, bet nosodītājus nevajag nosodīt. Viņus vajag gluži kā tai stāstā ielikt apļa vidū un samīļot.
    /edGars

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s