Darbs – mājas un citi prieki

Dzīve

Nu re, nu re. Trīs nedēļas riņķī, kopš esmu mājās. Dažbrīd pieķeru sevi pie domas, ka ir sajūta, it kā es nekur nebūtu bijusi. Jāieskatās bildēs un atmiņās, lai atgādinātu, ka esmu tā pati persona, kas vaļā muti skatās uz Gocta ūdenskritumu Peru, ziemeļblāzmu Aļaskā vai aisbergiem Antarktīdā. Biju domājusi lēnām izveidot bilžu izlases, uzrakstīt retrospektīvas pārdomas, rīkot pasākumus un staigāt pa mežu, bet tā vietā esmu iemetusies uz galvas ikdienā, kuru pamatā veido mājas – darbs (turpmāk tekstā MD) kombinācija. Tā ir mana izvēle, protams.

Tikpat (pašsa)protams ir arī tas, ka tikai no MD mana dzīve nesastāv vis. Esmu satikusi kaudzīti vecos draugus un iepazinusies dzīvē vēl ar pāris virtuāli zināmiem ļaudīm. Visspilgtākais vakars šajā frontē bija stāstu vakars šonedēļ, kurā Kaspars un Una (wearefromlatvia.com) stāstīja par saviem piedzīvojumiem piecus mēnešus braucot pa Indiju ar velo un strādājot brīvprātīgo darbu Itālijā, Francijā, Malaizijā un citviet. Pasākumu rīkoja Zaiga un Mārtiņš ((http://hikinginlatvia.mozello.lv)) , bet viesa statusā klāt bija Dace un Pēteris (izaicinajums.com). Mēs visi internetā pazinām cits citu jau krietnu laiku, sazinājāmies šad un tad, bet dzīvē nekad nebijām tikušies – tad nu beidzot šāda iespēja bija radusies – to nevarēja laist garām.

dullie

Klausoties Kasparā un Unā, manī vēl vairāk nobrieda sen zināmā patiesība – ir vienkārši jādara. Abi neko īsti nav zinājuši ne par Indiju, ne ar velo tālus ceļus mērojuši, teltī iepriekš gulējuši retumis. Kad Kaspars piedāvājis Unai aizšaut ar riteņiem uz Indiju, viņa piekritusi, jo domājusi, ka draugs joko. Bet viņš nav gan jokojis. Tā arī sācies viņu pirmais ilgtermiņa piedzīvojums ārvalstīs, kam pavisam drīz sekojuši citi. Abi jaunieši iesākumā izskatās dikti kautrīgi, bet, kad pirmais mulsums pārvarēts, tad viņi, īpaši Kaspars, ber tādus jokus, ka smaids nenoiet no sejas visu stāsta laiku. Pavisam drīz šie atkal šauj tālēs zilajās, tāpēc šis bija Īstais Moments abus redzēt vaigā.

Ar Pēteri un Daci man bija sena draudzības sajūta – viņi ir tieši tik sirsnīgi, kā biju iztēlojusies un dzirdējusi no Pētera mammas, pie kuras paliku Vankūverā. Bijām arī vienisprātis, ka mammas biešu zupu pārspēt ir grūti 🙂 Zaiga un Mārtiņš, savukārt, ir lieli malači – ne tikai tāpēc, ka no Latvijas aizčāpojuši līdz Santjago un vēl tālāk, bet arī tāpēc, ka rīko šādus stāstu vakarus Pārdaugavā, Annas Dārzā, ja interesē, ieskaties Facebook: https://www.facebook.com/HikingInLatvia/. Īsāk sakot, bija ļoti forši!

Kas tad vēl? Vēl manu ikdienu krāšņo veco dēļu zāģēšana mājas kurināšanai, es nejokoju, man tiešām patīk. Lai arī esmu apņēmusies likt lietā pasaulē jauniegūtās prasmes ēst gatavošanā, pašlaik ar baudu taisu standartreceptes – ēdu Latvijas ābolus, kartupeļus, bietes, burkānus, biezpienu, žāvējumus un citus labumus. Mājās esmu šo to salabojusi un šo to salauzusi. Esmu uzņēmusi pirmos viesus un gaidu nākamos – septiņus čehu studentus (izklausās jautri). Vēl esmu apciemojusi vietu ar daudz astēm un ķepām, bet tas jau ir atsevišķs stāsts. Bet vispār labi tā – mājās.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.