Nu, kā ir?

Teju katrs satiktais man uzdod šo jautājumu, kā tad ir atgriezties Latvijā pēc tik ilga laika, kā es jūtos. Vienā vārdā – labi. Ir labi braukt ar mašīnu pa pilsētu, kuras vienvirziena ielas ir galvā, nevis GPSā (kur tās dažreiz nemaz nav), labi gulēt savā gultā (katru nakti vienā un tajā pašā), par žāvētajām vistiņām un citiem vēdera labumiem es jau izteicos. Un, protams, cilvēki. Esmu redzējusies ar pašiem tuvākajiem vai vismaz sazvanījusies ar lielāko daļu ģīmjiem, kas man pa šo gadu pietrūkuši. Vispār ir tik jocīgi, ka atkal varu ar visiem sazvanīties, arī bračka atzina, ka ir dikti neparasta sajūta, ka tagad man jebkurā brīdī var vienkārši piezvanīt. Ja kas – numurs tas pats vecais 29414142, ja nu kādreiz kādam uznāk vēlme aprunāties.

Mana pirmā Latvijas nedēļa ir bijusi bezgala krāsaina. Laikam jau jāsāk ar ziņu, ka atkal strādāju pie virpas un esmu nolēmusi kādu laiciņu paravēt sev gana labi zināmo sabiedrisko attiecību dārziņu, tad jau laiks rādīs un vēji pūtīs. Vēl pa šo nedēļu ir bijusi tā laime pabūt visādos sirsnīgos pasākumos un piedzīvojumos.

Visupirms mani ceļi veda uz Cēsu pusi, jo Liepas kultūras namā manam radagabalam tapa piešķirta Veidenbauma prēmija par grāmatu “Nezināmā Latvija” – arī man šķiet, ka tā ir varen izdevusies. Runas, ziedi un dziesmas plūda kā no pārpilnības raga, gandrīz vai pārpludinot namu un pašus, tāpēc, kad laiks bija pagājis, priecājos doties uz daudz šaurāku telpu, par kuras apmeklējumu biju sapņojusi daudz. Pirti. Nav man jums jāstāsta, ko nozīmē pēc ilgāka laika tikt pirtī. Netīrumi paši skrien prom, paķerot līdzi kādu gadu un kreņķi.

Tad ģimenes pusdienas ar mammas kotletēm un karbonādi, visāda radu būšana. Bilžu veterānu koncerts, kur var dziedāt līdzi lielākajai daļai skaņdarbu. Apburoši burvīgais burvīgās Kristīnes Luīzes Avotiņas iznāciens, kas sapņu upē sapludinājis “krāsainus tērpus, puķes un lūpas”. Tur arī pingvīni sapņotāji – iemesls, kāpēc aizsākās mūsu virtuālā draudzība un tagad bija iespēja beidzot ieraudzīt mākslinieci “dzīvajā ēterā”. Tajā satikos arī ar pingvīndraudziņu Aigu, gandrīz vai neticējās, ka tā bija pirmā redzēšanās, tik ļoti pašsaprotami sapratāmies.

Brīžos, kad nekustināju smadzenes, kustināju kājas, putekļu lupatu un rokas zāģi, tagad jūtos ar sevi dikti apmierināta. Vēl nopļāvu zāli (labāk vēlāk nekā nemaz), atradu divas gailenes un …. Labi, pietiks te uzskaitīt “varoņdarbus”. Turpmāk šādas “atskaites” nebūs, pašlaik vienkārši jūtos pārņemta ar apkārt notiekošo, viss šķiet tik jēdzīgs un jēgpilns. Zinu, zinu – drīz pāries ;).

Lai arī Tev krāšņa jaunā darbu un nedarbu nedēļa!

5 responses to “Nu, kā ir?

  1. Zane, izbaudi latviešu ēdienus, pazīstamās garšas, draugus, sabiedrisko dzīvi, darbu, un novēlu Tev saglabāt jauko pozitīvismu un atvērtu sirdi! Bēdz no intrigantiem, tenkotājiem un skauģiem, kādu diemžēl netrūkst ne dzīvē, ne internetā.

  2. P.S. iepriekšējam meilam. Tev taisnība par jaušībām! :) A.

    2015-12-06 22:45 GMT+02:00 Alise Kalnina :

    > Zane, paldies par ceļojumu. :-) > Ar sveicienu, > Alise

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s