Katru reizi, atgriežoties mājās pēc ilgāka laika, mana māja ir izaugusi lielāka un tā atkal smaržo pēc koka. Sākot strādāt jaunā darbā, mēs pirmo mēnesi esam redzīgi, bet pēc tam – aizņemti un pieraduši pie visa notiekošā. Iemīlēšanās periods ir nedaudz ilgāks, bet arī tad vienmēr pienāk brīdis, kad no augšas iedvestais mirdzums pašiem tālāk jānes. Un tas ir normāli, laikam piemīt visu virzienu spēks.
Arī manas Latvijas sajūtas, atkalredzēšanās prieks pavisam drīz pierims un vajadzēs skatīties vērīgāk, lai īpašo ieraudzītu. Tas tur vienmēr ir, tāpat kā māja, kā darbs, kā mīlestība – objektīvi tāds pats, bet mūsu redzes leņķim mainoties, dažreiz grūti saskatīt īpašo, bet citreiz tas vienkārši nav redzams, jo paši esam punktā, no kura to nevar redzēt. Jāpaiet kāds solis vienā vai otrā virzienā.
Sapratusi, ka esmu palikusi bez jebkādiem sakariem ar ārpasauli, jau pirmajā atgriešanās dienā nesos uz Rīgu, lai atjaunotu telefona un interneta sakarus, ak, mūsdienu spožums un posts. Ināra ir piekritusi mani pa ceļam aizvest un ik pa laikam norāda uz pēdējā gada izmaiņām – “redzi, esam saremontējuši šo ceļa posmu, esam atjaunojuši to māju”. Esmu izlaidusi sastrēgumu un stalažu laiku, tagad redzu jau padarīto un jāteic – ir, ko redzēt!
Rīga, kā parasti, ir paziņu pilna un tas ir tik forši. Šis tas aizvēries, šis tas atvēries. Šis tas izdzīvojis. Bet kopumā, tā pati vecā, labā Rīga, skaistā madāma ar saviem ēnu noslēpumiem. Ejam pusdienās un šodien draudzene man piekāpjas – labi, labi, lai būtu Lido. Piedod “jaunā, skaistā dzīve”, bet pusdienās būs cepti kartupeļi, kotlete, kefīrs un maizes zupa (ok, ok, otra porcija tomēr nebija manējā). Garšas kārpiņas gavilē divējādi – tās priecājas uztvert kaut ko labi sen pazīstamu un tās, ar to pašu laika distanci, spēj novērtēt Latvijas produktu garšu. Pat ledusskapī aizstāvējies Latvijas kāposts vai pussavītis ābols garšo daudz labāk nekā citviet ēstais. Mums ir ļoti, ļoti garšīgi produkti – gan tie, kas no dobes, gan tie, kas no bodes!
Tieku noskatīties dažas jaunas filmas. No padsmit zālē sēdošajiem, atpazīstu kādu trešdaļu. Pāris rindas pirms manis piezemējas Juris Strenga – citā valstī slavena aktiera parādīšanās būtu kas neticams (piemēram, Ņujorkā tam vīrelim uzreiz apkārt bija ziņkārīgo pūlis), bet pie mums – parasta lieta. Noskatos arī lietuviešu filmu “Sangailes vasara”, nu kaut kas burvīgs, kaimiņi lieli malači. Vakaru noslēdzam pie Kaņepes, kur jauni dāņu puisīši sparīgi sit pa klavierēm un bungām, un pūš saksofonā ar tādu centību, ka šķiet, ka uzies gaisā. Mīļš un drusku smieklīgs džezs. Tik daudz kas foršs apkārt notiek, tik daudz pasākumu! Lai dzīvo pelēkais košums!
