Punkts Ņujorkā

Par to, vai braukt pa taisno no Monreālas uz Ņujorkas lidostu vai tomēr pavadīt vienu nakti Ņujorkā, nevarēju izdomāt līdz pēdējam brīdim. Beigās, saliekot visus argumentus kopā, nolēmu tomēr doties uz Ņujorku iepriekšējā dienā. Galvenais iemesls – es šoreiz nevaru riskēt ar atpakaļceļa biļeti uz Latviju. Ja nu gadās autobusa aizkavēšanās uz Kanādas – ASV robežas, kāds negants sastrēgums vai cits iemesls, kura dēļ laikus neierodos lidostā, esmu auzās. Un, galu galā, jūs jau zināt, ka Ņujorka man dikti patīk, kāpēc lai šī garā ceļojuma punktu nepieliktu tieši tur.

Tā kā neesmu šoreiz sarunājusi palikšanas iespēju pie kāda mājās, tad norezervēju viesnīcu. Vienā no naktsmītņu rezervēšanas lapām (hotels.com) atrodu piedāvājumu par 58 CAN Manhetenā, Mazajā Itālijā. Nu, brīnišķīgi, tikpat cik hostelis. Atzīšos, ka rezervēju palikšanu vieglā steigā, jo Rafaēls mani gaidīja un man ļoti nepatīk, ka kādam mani jāgaida. Vakarā, pārnākot mājās un atverot e-pastu, ieraudzīju diezgan interesantu pārsteigumu. Viesnīca atsūtījusi rēķinu, tikai nevis par 58 CAN, bet gan nieka 230 USD. 175 USD – maksa par uzkopšanu, 20 USD – servisa maksa. Wow. Atveru vēlreiz rezervācijas lapu un tur tik tiešām, mazajā drukā, kuru, kā zināms, mēs visi vienmēr rūpīgi izlasām, šādi nosacījumi ir minēti. Es vēl nekad nebiju redzējusi šādu joku, ka cena var tikt norādīta kaut kur starp rindiņām. Mirkli pasunīju sevi, tad pieeju situācijai ar vieglu ironijas devu – tā tev arī vajadzēja, dižā ceļotāja, pēdējo nakti uzkāpt uz šitāda grābekļa. Tagad būšu speciāliste ne tikai lidmašīnu nokavēšanā, bet arī viesnīcu “īpašo piedāvājumu” rezervēšanā.

Lai arī izskatās, ka juridiski taisnība ir viņu pusē, tīri no cilvēciskā viedokļa šāda pieeja man nešķiet godīga un esmu apņēmības pilna parunāt par šo tēmu ar viesnīcas darbiniekiem. Viesnīca gan nebūtu gluži adekvāts nosaukumus, tas ir īres apartaments. Kad stāvu uz ielas stūra un gaidu sagaidītāju, kas iedos atslēgas, esmu pūķa noskaņojumā sagatavojusi veselu runu. Pūķi radīja vēl kāda detaļa – pēc rezervācijas atnāca histērisks e-pasts ar sarkaniem burtiem uz divām lapām, kura jēga bija informēt, ka iepriekš ir jāsazinās ar pārstāvi, lai sarunātu atslēgas nodošanu. Es uzrakstīju pretim e-pastu, paziņojot, ka ierodos ar autobusu un cikos, piedāvāju tikšanās laiku un vietu, sakot, ka man nav pieejama ASV sim karte, tāpēc gribu vienoties elektroniski. Atbilde bija daudz īsāka par manu e-pastu. Labdien, Zane, kad piezemēsieties lidostā, piezvaniet.

Ar nepilnas pusstundas nokavēšanos ierodas Antonio un paspēju izklāstīt maigāko savas runas daļu, kad Antonio paziņo, ka šāda summa esot kļūda, kas radusies, jo parasti šis dzīvoklis tiekot izīrēts uz ilgāku laika posmu, lai es sazinoties ar kompāniju. Saku, ka viņš varētu būt tik laipns un sazināties ar kompāniju, ko Antonio apsola to izdarīt. Nonākot dzīvoklī, Antonio vēlreiz smalki piefiksē manus pases un kredītkartes datus, tiek atkal rezervēta astronomiska summa kā drošības maksa, ja nu es kaut ko salauzīšot. Nu labi, tāda prakse ir ne pirmo reizi redzēta. Tomēr, kad viņš man dod parakstīt kaut kādus noteikumus, saku, ka bez rūpīgas to izlasīšanas es neko neparakstīšu. Jā, protams, lai lasot. Vienlaikus redzu, ka Antonio dīdās, viņam nav laika. Tieku noteikumos līdz vietai, kur atkal parādās kaut kāda cenu liste un saku, lai viņš man piedod, bet šo es neparakstīšu gan. Antonio apgalvo, ka tā ir tikai formalitāte, es, savukārt, saku, ka tas, ka no mana konta jau ir pazuduši 230 USD ir fakts, nevis formalitāte, un tas diezgan būtiski ir mazinājis manu uzticēšanos viņu kantorim. Labi, noteikumi tikšot atsūtīti man uz e-pastu, varēšot parakstīt vēlāk.

Ja vien nebūtu iepriekšējās ņemšanās, es teiku, ka dzīvoklis ir teju ideāls – jauns, glauns un labā vietā. Vienīgi uz sesto stāvu jākāpj kājām, bet tas piederas pie manas “jaunās, skaistās” dzīves. Jā, esmu apņēmības pilna atgriezties pie veselīga dzīvesveida, jo šis brauciens, īpaši ASV sadaļas pārtika, ir darījis savu. Mirkli atpūtusies, auju kājas un eju pastaigā pa naksnīgo apkaimi – izložņāju Mazo Itāliju, Chinatown, Soho. Blakus manai palikšanas vietai tiek uzņemta kaut kāda filma, kreisajā malā redzamais aktieris, kuru es gan neatpazīstu, esot diezgan slavens.

IMG_0015

Arī rītu sāku ar pastaigu pa apkaimi, dienā viss izskatās citādāk. Ņujorka, kā parasti, iedvesmo – nelielās ieliņas pilnas ar veikaliem un kafejnīcām, kuru skatlogi varētu kalpot kā dizaina rokasgrāmata. Atgriezusies dzīvoklī, ieturu brokastis, tad veļu somas plecos un… braucu uz muzeju. Tā kā jocīgās komunikācijas dēļ man negribējās lūgt šiem cilvēkiem palīdzību somu izmitināšanā pa dienu, pielietoju veco triku ar muzeju. Tiek atrasts bezmaksas muzejs, tur ģērbtuvē tiek atstātas somas un, aidā, pilsētas ielās. Protams, arī ekspozīcijas apskatīt nenāk par ļaunu.
Šoreiz esmu izvēlējusies muzeju ar manai situācijai piemērotāko atrašanās vietu – Amerikas indiāņu muzejs slejas Battery park, šodien esmu iecerējusi atsvaidzināt atmiņā Manhetenas pašu apakšējo daļu. Muzejā gan, izrādās, nav mantu glabāšanas iespējas vai ģērbtuves, bet viens smaids un mazliet lūdzoša sejas izteiksme, un somas var atstāt pie apsardzes.

Šodien Ņujorku lutina saule, te ir daudz siltāk nekā Monreālā. Šur tur kokiem vēl ir lapas un aizvējā esošie apstādījumi ir tik zaļi, ka, šķiet, ka sniegs vēl ilgi nerādīsies tuvumā. Izstaigāju krastmalu no visām pusēm, sasveicinos ar Bruklinas tiltu un nosūtu Henrietai Verhoustinskai paldies no Volstrītas!

_DSF9074

Arī pašu muzeju izdodas apskatīt, tas nav pārāk liels, bet ir gana interesants, mani visvairāk saista iestāde par Yazzi ģimenes gatavotajām rotām un indiāņu dejas – var noskatīties dažādu cilšu deju fragmentus un aplūkot krāšņos tērpus.

Līdz ar saulrietu (un muzeja slēgšanu) kāpju metro un dodos uz lidostu. It kā ir diezgan agrs, bet, kā jau minēju, negribu riskēt. Kā jau vienmēr, kad esi ieradies lidostā ar krietnu laika rezervi, viss iet kā smērēts un esmu pie vārtiem vairāk nekā divas stundas līdz iekāpšanas sākumam. Apēdu līdzpaņemtās avokado maizes un apsēžos šķirot bildes. Vienā brīdī mani lokatori uztver no aizmugures pazīstamas skaņas – latviešu valoda! Tikusi galā ar bildēm, eju iepazīties. Nopļāpājam ar trīs feiniem jauniešiem līdz mūsu lidmašīnas pacelšanās brīdim, tad gandrīz iekāpjam lidmašīnā uz Londonu, jo aviokompānijai kaut kas nojucis ar vārtu numuriem, bet viss beidzas labi – drīz jau sēžam lidmašīnā un laižamies pāris naksnīgajam Atlantijas okeānam.

24. un 25. novembris, 387. un 388. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports 79 CAN
Pilsētas transports
Proviants 45 USD
Naktsmītnes 45 USD (?)
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 169 USD
   
Ceļojuma bilance – 1861 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s