Suņu sabiedrība

No rīta dzīvības pilnajā mājā parādās jauns deguns – maza suņu meitene Mila. Viņa šeit dzīvos tik ilgi, kamēr atradīsies saimnieki. Konstance domā, ka tas nebūs pārāk ilgi, jo kucēni parasti tiek adoptēti ātrāk nekā pieaugušie suņi. Kaulu kambaris klunkurē pa pagalmu un cenšas iedraudzēties ar lielajiem dukšiem, viņi ir pieraduši pie sugas brāļiem un pret jaunpienācēju izturas ar pienācīgu cieņu. Pandora vispār ir draudzības paragsuns, Obi nepatīkot citi vīrišķi. Tas tāpēc, ka viņš savulaik bijis viens no tiem nelaimīgajiem, kas izmantoti treniņam cīņas suņiem. Konstance atzīst, ka tā esot viena no šejienes lielākajām problēmām dzīvnieku aizsardzībā, citreiz pat suņi tiekot adoptēti no patversmes šim mērķim – nabagiem tiek aizsiets purns vai izsisti zobi un tad viņi tiek atdoti cīņas suņu rīcībā. “Šādos brīžos es zaudēju ticību cilvēcībai”, nopūšas Konstance.

Šodien Konstancei ir brīvdiena, tāpēc viņa mūs aizvizina apskatīties vienīgo ūdenskritumu tuvējā apkaimē. Mums kompānijā brauc viņas drauga vilku suns Nova, jo melnie suņi tik ilgus pārgājienus ne pārāk labi pārdzīvo, ātri sagurst un jau pusceļā sāk ostīt gaisu māju virzienā.

Iesākumā piestājam pie vienas no šejienes plantācijām, kas tagad ir muzejs. Luiziānas štata teritorijā vergturība bija izplatīta, arī šodien šeit ir uzkrītoši daudz tumšādainu cilvēku, kas ir kādreizējo vergu pēcteči. Šodien nekas neliecina, ka vizuļoti kruzuļotajā ēkā un tās apkaimē kādreiz risinājušies šausminoši notikumi. Leģenda vēsta, ka viena no verdzenēm, kas bijusi mīļākās statusā un attiecīgi baudījusi labākus atstākļus, šo stāvokli zaudējusi pēc kādas slepenas sarunas noklausīšanās, par ko tikusi sodīta ar auss nogriešanu. Lai slēptu auss trūkumu, viņa vienmēr nēsājusi ap galvu apsietu baltu lakatu. Vēlēdamās atgūt zaudēto statusu, viņa nolēmusi nedaudz saindēt saimnieku ģimenes ēdienu, bet pēc tam viņus izārstēt. Tomēr pārcentusies un visus noindējusi, kas nācis gaismā, par ko verdzene tikusi pakārta. Tagad šajā vietā viesiem bieži spokojoties sieviete baltā lakatā un citi šeit nelabu galu dabūjušie ļautiņi.

Mēs turpinām ceļu un drīz vien esam klāt pārgājiena maršruta sākumā. Mazu gabaliņu paejamies pa ceļu, tad kāpjam iekšā upē un turpinām gājienu pa tās gultni. Lielākoties iznāk iet pa sausumu, bet vietām drusku jāpabrien. Nova izklaidējas, dzenādams pa krastiem vāveres un citus zvēruļus, tad atgriežas pie mums ar mēli pār pleciem. Arī mums pēc divu stundu līkņāšanas zem koku stumbriem un kāpelēšanas pa akmeņiem sagurums ir klāt.

Nošmulējušies pēc pilnas programmas, kāpjam mašīnā kopā ar slapjo suni – drīz salons virmo no aromātu dažādības un spalvām visās malās. Pilsētā sācies korķu laiks un, kamēr tiekam līdz mājām, esam izbadējušies ne pa jokam. Aši ieskrienam dušā un dodamies vakariņās – šovakar Konstance ved mūs uz vietu, kas specializējas Luiziānas tradicionālajā virtuvē. Tur nogaršojam aligatora gaļu, jūras veltes un pildītas sēnes. Viss garšo lieliski – francūži nav šeit velti laiku tērējuši.

4. novembris, 106. Aļaskas road-trip diena, 367. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 0 km, kopumā 26631 km

Izdevumi (2 pers.)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 65 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 65 USD
Road-trip kopējie tēriņi 6890 CAN + 4173 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s