Mošķu vidū

Vispār jau bijām domājuši uzkavēties Ostinā vien pāris dienas, bet vakardienas plūdi un šīvakara Halovīna pasākums vedināja palikt šeit mazliet ilgāk. Šodien mēs dodamies uz Teksasas štata muzeju uzzināt ko vairāk par šejienes vēsturi. Lai arī pats muzejs nav no modernākajiem informācijas pasniegšanā formas ziņā, saturs ir interesants. Mani pārsteidz kādreizējais Meksikas izmērs, vairāki šodienas ASV štati kādreiz bija kaimiņu teritorija. Ja vien Teksasa nebūtu iegrimusi valsts parādos, iespējams, šodien eksistētu atsevišķa valsts. Muzejā var iepazīties ar ASV karoga attīstību, naftas iegūšanas pirmsākumiem, kosmosa izpētes attīstību utt. Lasot par cilvēkiem, kam bijusi nozīmīga loma Teksasas vēsturē, pēkšņi pilsētu un ielu nosaukumi iegūst jēgu un seju – Ostina, Hjūstona, Trevis.

Viens no muzeja lepnumiem ir franču kuģis La Belle, kurš nogrima 17. gadsimtā, atstādams ieceļotājus no Francijas bez iespējas atgriezties mājās. Pirms divdesmit gadiem vēsturnieki to atrada un izcēla no jūras dzīlēm, tagad tas palīdz vēstīt stāstu par Francijas mēģinājumu iedzīvoties otrpus okeānam, kas nebija diez ko sekmīgs, tomēr joprojām Luiziānā dzirdama franču valoda – tas ir viens no iemesliem, kāpēc Rafaēls grib apmeklēt šo štatu. Otrs, protams, ir siltums – Rafaēls ir apņēmības pilns pavadīt pēc iespējas ilgāku laiku siltā vietā pirms atgriešanās Kanādas ziemā.

Pēc muzeja apmeklējuma mazliet pabraukājam par Ostinas ziemeļu pusi, lai apskatītu pilsētu no citas perspektīvas. Atceļā uz mājām, piestājam pie upes baseina – joprojām visa apkaime ir applūdusi, grūti iedomāties, ka normālos apstākļos cilvēki šeit rāmi peldas.

Mājās uz galda stāv zīmīte no Džima un Šerilas, kas uz brīdi izbraukuši, un divi ķirbji, lai arī mēs varam piedzīvot to grebšanas prieku. Rafaēls izlaiž šo atrakciju, es gan noņemu ķirbim skalpu un sāku domāt, ko lai grebj. Nospriežu, ka tumsā izgaismotas latviešu zīmes izskatīsies glīti un iegriežu ķirbī Jumi, Zalkti un Māras līkloci, lai spīguļo un sargā māju kopā ar amerikāņu viepļiem.

Ik pa laikam atskan durvju zvans un bērni-ērmi prasa našķus. Šerila ir sagatavojusi bļodu ar maziem šokolādes batoniņiem, pāris stundu laikā tā ir tukša. Drīz vien atgriežas saimnieki un atjauno saldumu krājumus. Arī viņi bērnībā staigājuši no mājas uz māju, toreiz gan bez vecāku uzraudzības un ar spilvendrāna kuli, kurā varēts satilpināt lielākus krājumus nekā šodienas bērnu rīcībā esošajos maišeļos. Rafaēls atceras, ka arī izmantojis spilvendrānu, kā arī skrituļslidas, lai “celtu produktivitāti”. Citreiz ar vienu spilvendrānu bijis “par īsu”.

Arī mēs mazliet “uzpucējamies” un braucam uz pilsētu. Novietojuši auto dažus kvartālus no centra, dodamies uz 6-to ielu, kur ir svinību epicentrs. Galvenā atrakcija, protams, ir citu ļautiņu aplūkošana. Visi staigā tādā kā lielā aplī (aptuveni kā mēs 49. vidusskolas gaiteņos starpbrīžu laikā (nez, tā joprojām notiek?)) un vēro cits citu. Visās malās dārd mūzika, var iegriezties kādā no krogiem vai klubiem. Mums šāda iespēja iet secen, jo Rafaēls aizmirsis paņemt līdzi personu apliecinošus dokumentus, šoreiz bilde telefonā nedarbojas. Rafaēls vēl brīdi papukojas, vai tiešām viņš izskatoties pēc 21-gadīga īpatņa, bet tad atmet ar roku. Tad nu vienkārši staigājam apkārt. Jāteic, ka fantāzijas lidojumam šeit nav robežu. Līdztekus klasiskiem tēliem – vampīriem, zombijiem un citiem mošķiem, te staigā pasaku un filmu varoņi, Bārbija ar visu iepakojumu, Lego, asinīm notašķīti ķirurgi, iphone, cietumnieki, banāni, policisti, zvēri un kukaiņi. Krāšņākie tērpi izpelnās nepārtrauktus lūgumus fotografēties. Ir arī cilvēki bez maskām, bet viņi ir mazumā.

Mēs priecājamies, ka esam palikuši Ostinā un varam piedzīvot šo jampadraci. Arī Šerila un Džims ir patīkami pārsteigti par cilvēku radošumu un saka, ka diez vai bez mums būtu uz šejieni atnākuši – ciemiņi bieži vien ir labs iemesls piedalīties pašmāju notikumos.

31. oktobris, 102. Aļaskas road-trip diena, 363. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 370 km (mehāniķi nobrauca lielumu), kopumā 25752 km

Izdevumi (2 pers.)