Milzu ala un sudraba stirnas

Pabrokastojuši dodamies iekarot Carlsbad alu nacionālo parku vēlreiz. Gaismā ceļš izskatās pavisam mīlīgs un arī vairs nešķiet tik garš kā vakar. Drīz esam pie apmeklētāju centra un nopriecājamies, ka arī šejienes ieejas maksa ir iekļauta nacionālo parku gada abonomentā. Tā ir viena lieliska investīcija – samaksā 80 USD un brauc iekšā visos ASV nacionālajos parkos, kas šajā valstī netrūkst.

Saņemam izstrukcijas negrābstīties gar stalagmītiem un stalaktītiem, un dodamies alā. Priecājos, ka varam iet savā ritmā, nevis gida pavadībā. Tāpat priecē fakts, ka visa garā pastaiga ir virzienā uz leju, atpakaļ virszemē uzvedīs lifts. Pārjautāju Rafaēlam, vai mums nevajadzētu paņemt pieres lukturīšus, šis atmet ar roku – mēs esam ASV, te nebūs nekādu bīstamu apstākļu kā Bolīvijā vai Kirgizstānā.

_DSF6256

Tā arī ir. Milzīgā alas mutē kā melna čūska ievijas asfaltēts celiņš ar margām abās pusēs. Nonākot pazemē, paiet brīdis, kamēr acis aprod ar tumsu, tad lejā esošais apgaismojums šķiet ikurāti piemērots pastaigai un dažnedažādo veidojumu vērošanai. To te netrūkst – takas malās izgaismoti iežu aizkari, pilis, torņi, troļļi un puķkāposti. Esmu bijusi alās dažādās pasaules malās, bet šo pārspēt ir gūti – gan lieluma, gan veidojumu krāšņuma ziņā. Carsbard nacionalajā parkā zināmas 119 alas, viena no zālēm ir pasaules lielāko un vieglāk sasniedzamo vidū. Lechuguilla ala ir ASV dziļākā (489 m) un trešā garākā kaļķakmens ala. Šī vieta slavena arī ar savu apjomīgo sikspārņu koloniju.

Nonākot virszemē, atzīstam, ka šī bija viena no iespaidīgākajām vietām, ko esam apmeklējuši šajā ceļojumā. Šļūcam no kalna lejā un stūrējam Guadalupe nacionālā parka virzienā, kas atrodas tepat kaimiņos. Lai arī ir tikai divi pēcpusdienā, plāksnīte pie kempinga vēsta, ka tas jau esot pilns. Pārvaicājam informācijas centrā, vai tas varētu būt tiesa. Šie mierina, ka diezgan pilns tas esot, bet kādai brīvai vietai vēl vajadzētu būt. Novietojam auto un dodamies izpētīt kempingu kājām. Vienīgās divas brīvās vietas ir tiešos saules staros, nevienas koka ēnas. Mēs tomēr nepadodamies, kamēr neesam kārtīgi izpētījuši visu kempingu. Tas atmaksājas. Pašā tālākajā nostūrī atrodam vienu brīvu vietu tieši zem pieklājīga izmēra kadiķa. Es palieku dežūrēt, lai tā netīšām netiktu aizņemta, tikmēr Rafaēls atnes telti un guļampiederumus. Uzceļam māju un pagatavojam pusdienas – pat neateros, kad mēs pēdējo reizi ēdām siltas pusdienas, pēdējā laikā kaut kā plūdeni nonākam no vēlām brokastīm līdz agrām vakariņām.

Rafēls nozūd teltī ar grāmatu, es brīdi parakstu, tad dodos ar kājām uz infomācijas centru, publicēt sastrādāto. Pavisam netālu no nometnes uz mani ziņkārīgi noraugās stirna lielām ausīm. Atskanot fotoaparāta slēdža troksnim, viņa sabīstas un slaidiem lēcieniem pazūd kaktusos.

_DSF6470

Apdaru interneta lietas, bet vēl ir gaišs, nolemju izstaigāt vienu pavisam īsu taku, kuras malā lasāma informācija par šejienes augiem. Man visvairāk iepatīkas Texas Madrone (Arbutus xalapensis) koks, kura stumbra paskats piešķīris tam iesauku “Plikais indiānis” un “Lēdijas kāja”. Manu uzmanību visvairāk gan saista tā koši sarkanās ogas un, izlasījusi, ka tās var ēst svaigas, tvaicētas vai vārītas, norauju dažas un pagaršoju. Labas! Iepazinusies vēl ar vairākiem zaļajiem svešiniekiem, sāku soļot telts virzienā. Dažus metrus pirms manis taku šķērso stirnu mamma ar trim mazajiem – balva par vēlo pastaigu vienatnē.

_DSF6481

Krēslā atgriežos pie Rafaēla un, lai arī pārāk izsalkuši nejūtamies, sākam šmorēt vakariņas. Leduskastē jau krientu laika strēķīti garlaikojas skābie kāposti un pusžāvēta desa. Apvienojam abus katlā, piegriežam sīpolu un sarīvējam burkānu, tad atstājam katlu uz stundu savā nodabā. Kamēr top vakariņas, uzaicinām ciemos kaimiņu Deivu, kas šeit uzturas vienatnē. Pļāpājot laiks paiet ātri un vakariņas ir gatavas. Neatstāsim ciemiņu neēdušu, kāposti pietiek trijiem. Pateicībā par vakariņām, Deivs mums atnes pāris pakas ar specializētu sauso pārtiku aktīva dzīvesveida piekritējiem, kurai tikai jāpievieno karsts ūdens. Parasti dodam priekšroku “īstiem” produktiem, bet būs jānomēģina, noteikti ir situācijas, kur šāda pārtika ir visai noderīga.

Deivs atnes arī pāris Aļaskas zīmola alus, kas ir viens no mūsu iecienītākajiem. Tieši tas ir iemesls, kāpēc nakts vidū jālien laukā no telts. Ārā spīd spožs pilnmēness, pārklājot visu apkaimi sudrabainā gaismā. Metrus desmit no telts subraba stirnas gremo subrabainu zāli, apkārt tām slejas sudraba kaktusi, bet gleznas fonā zaigo subraba kalni.

25. oktobris, 96. Aļaskas road-trip diena, 357. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 83 km, kopumā 24450 km

Izdevumi (2 pers.)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes 8 USD
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 8 USD
Road-trip kopējie tēriņi 6890 CAN + 3480 USD

 

One response to “Milzu ala un sudraba stirnas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s