Kanjons miglā

Rīts atnāk slapjš bez gala – lietus bungā pa telts jumtu un galīgi negribas līst laukā no siltajiem guļammaisiem. Bet jālien ir, Lielais kanjons gaida. Aši knaši pabrokastojam, sakravājamies un dodamies uz kanjona malu. Man vēl svaigā atmiņā iepriekšējā tikšanās, kas pirmo reizi skatīju milzi no ziemeļu puses. Toreiz bija auksts, skaidrs rīts un saullēkta izgaismotās klintis joprojām ir vienas no manām iespaidīgākajām ceļojumu atmiņām.

Šorīt aina ir pavisam citāda. Viss skaistums joprojām vārtās pa migu, apsedzies baltām mākoņu dūnām. Vējš ik pa brīdim sapurina tās un varam drusku ielūkoties kanjona tālēs. Man jau nekas, bet gribas arī, lai Rafaēls redz šo dabas krāšņumu. Ar cerību, ka no citiem skatu punktiem redzēsim ko vairāk, braucam tālāk. Tomēr, jo tālāk braucam, jo biezāka top migla. Uz ceļa vēl nekas, bet kolīdz pietuvojamies kanjonam, tā ir tik bieza, ka knapi var redzēt tā malā augošos kokus un neko vairāk. Uztaisām bildi miglā “mēs pie Lielā kanjona” un braucam ārā no parka. Rafaēls ir viegli vīlies, bet ko nu dabai padarīsi.

Tiekot uz lielāka ceļa saule spīd pilnā sparā un šķiet neticami, ka daždesmit kilometrus tālāk no tās nav ne vēsts. Tomēr liktenis par mums apžēlojas – arī no šī ceļa var ielūkoties nelielā kanjona daļā un to nu mēs arī darām, apstājamies un paejamies kādu gabaliņu gar aizas malu. No šejienes arī nosūtu paldies Daigai Melderei, manai pašai pirmajai šī projekta dalībniecei – visas šodienas bildes Tev! Un sveicieni Madonai!

Bildējot iepazīstamies ar kādu vietējo pāri, kuri, uzzinājuši, ka mums nav konkrētu maršruta plānu, dod padomu, lai noteikti apskatām sarkano klinšu Sedonu, kā arī Saguaro nacionālo parku, kur zeļ milzīgi kaktusi. Kāpēc ne! Stūrējam tālāk un pēc pāris stundām esam Sedonā. Klintis ir pasakaini skaistas, tikai piemetusies vecā ķibele – līst un, tā kā atrodamies diezgan augstu kalnos, top aizvien vēsāks. Rafaēls ne par ko vairs nav ar mieru gulēt aukstumā un slapjumā, tāpēc pavērušies uz klintīm vien no mašīnas loga, spiežam pedāli grīdā, lai nonāktu vairāk uz dienvidiem.

Siltāks nekļūst, bet tumšāks gan. Drīz pie horizonta parādās Fīniksas ugunis un arī automašīnu stop lampiņas, esam nonākuši šeit tieši pīķa stundā. Fīniksā nolemjam nepalikt, lai nekristu lielo pilsētu kārdinājumos, un lēnā garā, kopā ar pārējo auto straumi virzāmies cauri pilsētai. Mūsu cerība jau šonakt nonākt Saguaro parkā pamazām izplēn, līdz tam vēl kilometri 100, bet sagurums tāds, ka ceļš gar acīm griežas. Beigās nospļaujamies un griežam iekšā motelī 6, kur par 47 dolāriem izrādās gana laba palikšana.

21. oktobris, 92. Aļaskas road-trip diena, 353. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 504 km, kopumā 23094 km

Izdevumi (2 pers.)