Zvaigžņu karā

Pēc brokastīm Inta un Ričards iesēdina mūs mašīnā un aizved uz dažām Sietlas vietām, kur mēs nekad nenonāktu, ja vien neatrastos viņu sabiedrībā. Pirmā pietura ir Latviešu Biedrības Vašingtonas štatā, kas pastāv 65 gadus, sanākšanas vieta ar nelielu baznīciņu. Šeit bērni pulcējas svētdienas skolā, bet lielie (un arī mazie) var apmeklēt bibliotēku un dažādus pasākumus.

Bibliotēkā ir grāmatu pārbagātība. Bieži vien, kad kāds no vecajiem šejieniešiem pārceļas citā dimensijā, viņa grāmatas nonāk bibliotēkā, jo bērni un mazbērni vairs latviski nelasa. Inta stāsta, ka viņi pat esot sūtījuši grāmatas uz Latviju. Daudzas no tām ir vairākos eksemplāros, Jaunsudrabiņa “Zaļā grāmata” – vismaz sešos. Tieši tāpēc, kad Inta man piedāvā paņemt kādu grāmatu, izvēlos vienu no tām. Nesen tieši biju nodomājusi, ka tik ilgi nelasot latviešu klasisko literatūru un visu laiku atrodoties angliski runājošā vidē, mana rakstu valoda noplicinās un tajā iezogas aizvien vairāk svešinieki no citām mēlēm, tāpēc ilgojos palasīt kādu mūsu valodu atveseļojošu gara darbu.

Pēc latviešu nama izstaigāšanas tiekam apskatīt šejienes Vašingtonas universitāti, kuras ēkas izkaisītas diezgan apjomīgā teritorijā. Viskrāšņākā ir bibliotēkas mājvieta, kuras augstie logi, lustras un rotājumi izskatās kā izcelti no Harija Potera izglītošanas iestādes. Var arī pasēdēt zem Šķirmices un padomāt gudras domas. Ēkas ieskauj seni koki, veidojot brīnišķīgus zaļus patvērumus; viena no populārākajām pastaigu vietām pavasarī esot šejienes Japānas ķiršu aleja, kas ziedot ne mazāk krāšņi kā savā dzimtenē.

Paķēruši uzkodas vienā no šejienes senākajām hamburgeru ieskrietuvēm, apsēžamies tās notiesāt kalna galā, no kura var pavērties uz Sietlu no augšas, pēc tam nonākam citā skatu punktā, kur pilsētu var apskatīt jau nedaudz tuvāk. Iepazīstinājuši ar “ģenerālo situāciju”, labie gariņi palaiž mūs brīvsolī pa pilsētu.

Mazliet pagājušies nonākam milzīgas modernas ēkas pakājē – abi esam dzirdējuši labus vārdus par EMP muzeju, tāpēc šaujam iekšā. “Vai gribat iegādāties arī biļeti uz “Zvaigžņu karu” oriģinālo kostīmu izstādi?”, mums jautā pie ieejas. Saskatāmies un vienlaikus palokām galvu.

Muzeja apmeklējumu sākam tieši ar šo ekspozīciju. Te var redzēt ne tikai kostīmus, bet arī Jodas lelli, Čevbaku pilnā augumā, Artū (R2-D2), melno Dārtu Veideru un tā joprojām. Apskatāmi ne tikai paši artefakti, bet arī var izlasīt stāstus, kā tie tapuši – gan iedvesmas avotus, gan tehniskos risinājumus. Vietām tiek demonstrēti filmas fragmenti, kurus noskatoties var atsvaidzināt atmiņā epizodes ar konkrētajiem tērpiem vai varoņiem.

“Wow”, mēs izejam no zāles mirdzošām acīm. Tad seko Džimija Heindriksa izstāde, tad Kurta Kobeina stāsts ar visām salauztajām ģitārām un noplukušajiem, viņa valkātajiem džemperiem. Īsi un kodolīgi tiek izstāstīts par šīm leģendām un viņu ceļu uz slavas virsotnēm. Atsevišķa ekspozīcija veltīta ģitāras vēsturei, apskatāmi n-tie modeļi visā instrumenta attīstības gaitā.

Muzejā vēl ir virkne atrakciju, bet tuvojas pieci, tā slēgšanas laiks, tāpēc sarunājuši, ka varēsim atgriezties rīt, izejam izvēdināt galvu un apskatīt Sietlas ielas. Rafaēls ir sajūsmā par Sietlu, man vēl siltā atmiņā Vankūveras šarms, bet arī es šeit jūtos labi. Izmetuši slaiku loku, sēžamies autobusā un stūrējam māju virzienā. Vēl ir gana agrs, bet man žāvas līdz ausīm, jo pagājušo nakti pavadīju “gultā ar ienaidnieku”, vārdā Džetlegs. Šis mani kā pamodināja trijos, tā palaida atpakaļ pie miega ap astoņiem rītā, bet drīz jau klauvēja celšanās laiks.

Inta un Ričards mūs atkal sagaida ar gardām vakariņām, tiekam cienāti ar visvisādām smalkām “špaizēm” un Rafaēla vīna degunam arī šovakar ir darbs. Tērzējot aizmirstas miegs un nogurums, attopamies vien pulkstenim pietuvojoties vienpadsmitiem vakarā. Tad gan laiks līst palagos un cerēt uz Miega kunga drīzu vizīti.

p.s. Atgriežos pie Aļaskas ceļojuma uzskaites-atskaites sistēmas.

23. septembris, 64. Aļaskas road-trip diena, 325. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 0 km, kopumā 17186 km.

Izdevumi (2 pers.)