Kā nokavēt lidmašīnu (otrā sezona)

Divi no vakardienas ceļabiedriem – Steisija no ASV un Bjorns no Vācijas, uzzinājuši, ka no rīta dodos uz lidostu, vakar vaicāja, vai nevar man pievienoties taksī – kopā jautrāk un lētāk! Protams, vien saku, ka man jādodas ceļā jau 7, lai paspētu uz lidojumu 8:35, kā bija ieteicis hosteļa darbinieks. Lai arī jauniešu lidojumi ir pāris stundas vēlāk, viņiem nav iebildumu mazliet pagaidīt lidostā.

Tieši 7:00, kā bijām sarunājuši, esam gatavi ceļam. Atvadāmies no hosteļa, žigli atrodam taksi, nokaulējam cenu un braucam uz lidostas termināli numur 3, no kura startē Air Asia lidojumi. Viesnīcas darbinieks apgalvoja, ka korķi virzienā uz lidostu šajā laikā nebūšot, tomēr mēs pamanāmies pāris tādos nokļūt. Drusku bažīgi skatos pulkstenī, bet visam jābūt ok – pie termināļa piebraucam vairāk nekā stundu pirms lidojuma, kas iekšzemes lidojumiem ir pilnīgi pieklājīgi.

Ja vien… mēs būtu pareizajā terminālī. Izrādās, ka nepietiek ar trim informācijas avotiem, kas visi kā viens apgalvoja, ka mums nepieciešams 3. terminālis, jo no šī termināla kursē starptautiskie Air Asia reisi, bet vietējie lido no 4. termināla. Steisija vienīgā ir nonākusi pareizā vietā, jo lido ar citu aviosabiedrību, mēs ar Bjornu atkal lecam taksī, lai tiku uz 4. termināli, tie ir izkaisīti diezgan plašā teritorijā. Tagad braucam pretējā virzienā un korķi jau ir diezgan pamatīgi. Man jau sāk rasties pamatotas bažas, ka uz šo lidojumu nepaspēšu. Atbilstoši situācijas tematikai, izstāstu Bjornam savu kroņa numuru par lidmašīnas palaišanu garām uz Austrāliju.

Taksists, darīdams, ko spēj, nogādā mūs pareizajā terminālī pusstundu pirms lidojuma. Terminālis izskatās pēc nelielas autoostas, no ieejas līdz vārtiem ir daždesmit metri, vajadzētu paspēt. Pieskrienu pie check-in letes, pabīdu malā kārtīgos pasažierus un, pāris vārdos raksturodama situāciju, prasu, vai šie mani var iereģistrēt. Pārmijusi dažus teikumus pa rāciju, aziāte atvainojas, bet saka, ka diemžēl nē. Visi dokumenti jau esot lidmašīnā, lidmašīna aizslēgta un atslēga nolauzta.

Drusku padīcu, bet saprotu, ka tas neko nemainīs. Labi, vai šie mani var pārlikt uz nākamo lidojumu. Var, tas ir pēc pāris stundām, kā arī, maita, dārgāks. Bet, ko padarīsi, šķiros no summas, kas līdzvērtīga vienai lētai naktsmītnei zem jumta Kanādā, iereģistrējos lidojumam un eju pavēstīt jaunumus Bjornam. Šis tikmēr ķiķina par situāciju, kamēr arī mana paššaustīšana pāriet vieglā jautrībā. Ejam mierināties pie kafijas un virtuļu stenda. Nu, ko lai saka, “ups, I did it again” jeb, kā teiktu Rafaēls, “ou, well”…

Pāris stundas pavadām pļāpājot un bakstot datoru, tad sākas iekāpšana Bjorna lidojumam un viņš, pēdējo reizi veltīdams man ķircinošu frāzi par šī rīta situāciju, pazūd aiz stiklotās sienas. Mani gaidīšanas svētki turpinās vēl kādu brīdi, jo nākamais reiss uz Cebu kavējas par stundu. Tomēr ap vieniem dienā lidmašīna ir klāt, pasažieri tiek rekordātrumā satūcīti iekšā un paceļamies gaisā. Zem mums paliek smoga mākonī iekļautā Manila, kuras īsto seju es tā arī nepaspēju ieraudzīt, bet jāteic ka šoreiz pēc iespējas ātrāk gribu tikt prom no kņadas un civilizācijas, lai saprastu, kāpēc ceļotāji tā slavē šo salu valsti.

Pēc stundas un mazliet piezemējamies Cebu salas galvaspilsētā – tā izrādās daudz lielāka nekā šķita. Lai arī biju nobriedusi uz centru šoreiz braukt ar sabiedrisko transportu, lidostas informācijas centra darbiniece pastāsta, ka, lai nonāktu pilsētā, nepieciešams piecas reizes pārsēsties, bet takša izdevumi nepārsniegšot 300 peso (jeb nepilnus 7 USD). Labi, lai būtu taksis. Uz to gaida gara rinda ar vietējiem. Ja jau arī vietējie pārsvarā brauc ar taksi, būs vien taisnība par sarežģīto braukšanu ar sabtransu. Meklēju ar acīm kādu, kam varētu piedāvāt kopīgu braucienu, bet nevienu “upuri” neieraugu. Sāku jau stāvēt rindā, kad beidzot pamanu blondu meiteni, kas viena jau izstāvējusi rindu un gaida savu kārtu kāpt taksometrā. Pieeju pie viņas un vaicāju, vai viņa neiebilstu dalīt taksometra izdevumus. Vēl neesmu sastapusi nevienu cilvēku, kas šādā situācijā teiktu “nē”. Blondā britu meitene piekrīt un mēs kopā ierāpjamies taksī. Arī šī pilsēta ir sastrēgumu perēklis, nudien nesaprotu visu vietējo vēlmi sēdēt korķos. Kad esam tikuši līdz meitenes viesnīcai, saku šoferim, ka atlikušos 2 un drusciņ kilometrus noiešu kājām. Man ir aizdomas, ka tas finālā būs ātrāk.

Šī pilsēta ir nabadzīgāka, bet arī autentiskāka, man tīri labi patīk vērties uz ielās notiekošo. Sasmaidos, ieraugot elektriķus darbībā, vienmēr esmu apbrīnojusi, kā viņi šajā vadu mudžeklī spēj kaut ko saprast. Šodien gan neklausu GPSam – brīžam šis grib mani ievilināt pavisam mazās šķērsielās, brīžam liek mest lielus lokus. Uzmanīgi paskatījusies, vai priekšā nav kāds nepārvarams šķērslis, eju pēc loģikas un šoreiz viss ir kā nākas. Pēc nepilnas stundas esmu sasniegusi Dienvidu autoostu un atradusi man nepieciešamo autobusu.

Autobusā bez manis ir vēl divi importa puiši, pārējie ir vietējie. Ieraudzījuši, ka blakus piestāj autobuss, kas kursē pa to pašu maršrutu, bet ir aprīkots ar gaisa kondicionieri, puiši pārvācas uz to. Tā kā man kondicionieri, ko cilvēki šeit īsti nemāk lietot (ja tas eksistē, uzreiz tiek iedarbināts maksimālais aukstums), nepatīk, palieku tepat. Autobuss sāk kustēt un es izvelku lielo fotoaparātu, lai piefiksētu ielās notiekošo. Līdz šim to nelietoju, jo klīst pa nabadzīgiem rajoniem ar to man nešķiet gudra doma, bet šeit jūtos drošībā.

Ups numur 2. Salīdzinoši ar šo faktu, rīta kreņķis šķiet tīrais nieks. Lielais fotoaparāts ir kaput. Jau iepriekš ieslēgšanas poga bija tāda kā ieklemmējusies, tagad to pagriezt var viegli, bet nekas nenotiek – fotoaparāts vienkārši neslēdzas iekšā. Šis notikumu pavērsiens mani dikti sabēdina. Ardievu, smukās bildes! Īpaši, kad padomāju, ka brauksim atpakaļ pa Kanādas kļavu rudeni, gandrīz raudiens nāk. Var jau būt, ka izdosies atrast kādu meistaru, bet īpašas cerības neloloju. Un, jau iepriekš atvainojos par turpmākajām bildēm ar pāris tumšajiem plankumiem kreisajā malā – vecais, mazais Canon manā skatījumā savu mūžu ir nokalpojis, bet tagad priecājos, ka ir vismaz tas. Eh, rudzi!

Nu neko, fiksēju ceļmalas ainiņas ar mazo draugu, kamēr satumst vakars. Satumst gan būtu mazliet pārspīlēti teikts. Pilsētā tumsas iestāšanos tik ļoti nevarēja manīt, bet šeit, ārpus mākslīgā apgaismojuma, tumšs paliek teju uzreiz. Biju cerējusi galamērķī Maolboal ierasties vēl pa gaismu, bet tā vis nebūs.

Ap astoņiem vakarā autobuss mani izlaiž nelielas pilsētiņas vidū. Izkāpjot mani apstāj moto taksistu bars un prasa, kurp vajagot aizvest. Saku, ka nav ne jausmas. Internetā neko lētāku par 1500 peso nevarēju atrast, man ir aizdomas, ka uz vietas varēs sameklēt ko lētāku. Apvaicājos padomu taksistiem, šie saka, ka varot atrast palikšanu par 500 peso. Tas jau izklausās labāk. Uz brīdi “atkratos” no šiem un pastaigājos pa pilsētu. Ieeju vietējā medpunktā un apvaicājos turienes personālam, vai šie nezina lētu palikšanas vietu. Neko labāku par jau nosauktajiem 500 peso arī viņi nezina, tad nu saku vienam no taksistiem, kas man ir tupinājis sekot, lai ved vien uz viņam zināmo vietu. Pirms tam vēl par pāris dolāriem iegādājos mango krājumus, tad esmu gatava sēsties sagrabējušā motociklā ar blakus kabīni, un mēs sākam pa tumsu kratīties pludmales virzienā. Ar attālumu novērtēšanu šejieniešiem nav visai labi, medmāsiņa apgalvoja, ka līdz pludmalei būšot kilometri septiņi, GPS krata galvu un saka, ka vairāk par trim nu nekādi nesanāk.

Aplūkoju 500 peso istabiņu, privātam miteklim nav tik slikti. Ielūkojos vannas istabā un konstatēju, ka pavisam privāta šī istaba nav, uz sienas sēž centimetrus trīs liels prusaks. Uzaicinu taksistu tikt galā ar šo jautājumu, istabas biedrs drīz vien ņem nelabu galu. Atvadījusies no taksista, aizbāžu izlietnes caurumus ar tualetes papīru – ja tas ir prusaku ceļš, tad vismaz pa to viņi netiks iekšā. Ja ceļš ir cits, nu tad neko. Jā, prusaki ir teju vienīgie nekaitīgi dzīvnieki, no kuriem man ir nepamatoti bail. Tritoniņi, vardes, kodes un citi mošķi – welcome!

Domāju – iet vai neiet vakariņās, bet, sapratusi, ka man ir beidzies dzeramais ūdens un bez tā palikt nav prāta darbs, apaunu kājas un dodos izpētīt, kur esmu nonākusi. Eju gaismas virzienā un drīz vien nonāku pie citiem tūristiem un krogiem. Nolūkoju vienu ūdens malā un pasūtu vakariņās “snapper” (plaudi?) – zivs ir dievīga. Sēžu viena pati ūdens malā, veros okeānā un zvaigznēs. Par spīti diezgan melnajai dienai nemaz nejūtos tik slikti. Kas ir nokavēts lidojums un sabojājies fotoaparāts? Esmu dzīva, relatīvi vesela, zvaigznes spīd, kompis vēl turas – būs gerai!

17. septembris, 319. ceļojuma diena

Izdevumi