Manilas ielās

Pēc 12 ciešā miegā pavadītām stundām atveru acis. Pulkstenis ir 7 no rīta, esmu pamodusies tieši uz brokastīm. 7 dolāru nakšņošana šeit ietver arī relatīvi pieklājīgas brokastis – paralēli ievārījumiem un citiem saldiem draņķiem te var tikt arī pie ceptas olas. Kafija, kā jau parasti Āzijā, ir diezgan nebaudāma, bet zināms daudzums piena glābj situāciju.

Izstudēju draugu un paziņu ieteikumus par Filipīnās apskatāmajām vietām (pāāāldies visiem!) un nolemju rīt lidot uz Cebu salu, izlaižot rīsa terasu apmeklējamu – tās esmu redzējusi Vjetnamā un Indonēzijā. Ļoti pacenšoties varētu paspēt apskatīt arī tās, bet dikti negribas steigties. Sakombinēju lidojumus, lai varētu pa tiešo doties prom no Manilas atpakaļ uz Vankūveru, neatstājot lidostu.

Kad nu praktiskie jautājumi nokārtoti, dodos nelielā pastaigā uz savu roku. 12:30 sākas pilsētas ekskursija ar gidu, bet līdz tam vēl gana tālu. Uzstādu GPSā maršrutu uz tuvāko slēpni un sāku kātot. Vienā brīdī konstatēju, ka GPS grib mani izvadāt nez kādiem līkumu līkumiem, lai gan slēpnis atrodas pavisam netālu. Neklausos GPSu un turpinu taisnāko ceļu. Kad nonāku līdz milzīgai sešu joslu šosejai ar milzīgu sētu pa vidu, saprotu, ka šis nebija gudrs gājiens. Bet ko nu vairs, atpakaļ jau neies. Starp brauktuvi un augstu betona sienu ir aptuveni pusmetru plats trotuārs, kas brīžiem pārvēršas šķēršļu joslā. Lai apietu šķērsli, jānogaida, kad garām nebrauc kāds no lielajiem autobusiem, tad ar slaiku lēcienu jānonāk uz braucamās daļas un aši jāatgriežas šaurajā “drošības joslā”. Autobusi un takši pīpina, citu gājēju te nav – visiem ir skaidrs, ka es neatrodos pareizajā vietā, man tai skaitā.

Kādā brīdī šī jaukā pastaiga beidzas un es atgriežos uz gājējiem draudzīgākas ielas. Tagad klausu GPSam, GPSam, GPSam, vairs šosejas nemēroj’, nemēroj’, ja! Ar kārtīgu līkumu pa zaļumu pilnām ielām nonāku līdz gaisa pārejai, kurā dzīvo slēpnis. To izdodas atrast gana žigli, minimālā programma – viens slēpnis katrā valstī – izpildīta! Esmu aizblandījusies gana tālu, bet kājas jāpietaupa vēlākai pastaigai, tāpēc atpakaļceļā paņemu taksi. Esmu sagatavojusies uz dižu kaulēšanos, bet kad viņš nosauc cenu – 100 peso, kas ir aptuveni 2 USD, atmetu šo domu.

Šodienas pastaiga pa pilsētu, ko bez maksas organizē mūsu hostelis, pulcē 10 interesentus. Esam īstas apvienotās nācijas: ASV (2 gab.), Vācija (2 gab.), Singapūra, Ķīna, Japāna, Francija, Kvebeka un Latvija. Iesākumā gids noķer vienu no šejienes kolorītajiem satiksmes autobusiem un sasēdina mūs visus tajā. Nākamā atrakcija ir izbrauciens ar vilcienu, kur, līdzīgi kā Indonēzijā, ir atsevišķas zonas vīriešiem un sievietēm. Parasti cenšos izbraukt ar vietējo sabiedrisko transportu uz savu roku, bet tā kā šoreiz palikšanas laiks Manilā ir tik īss, bet satiksmes izprašana prasa daudz enerģijas, biju nolēmusi šo vizināšanos izlaist. Tomēr, kad negaidīti šāda iespēja ir pavērusies, esmu dikti priecīga.

No vilciena izkāpjam centrālajā stacijā un nonākam tieši vēstures vidū. Apskatām pilsētas mūri un apkaimē esošās ēkas. Daudz vēsturiskās oriģinalitātes te gan nav atlicis, Otrais pasaules karš arī šeit plosījies gana nežēlīgi – pilsēta faktiski tikusi noslaucīta no zemes virsas, nesabumbota palikusi vien Svētā Augustīna baznīca, kas tagad iekļauta UNESCO listē, kā arī kāda alus brūvētava. Manila var pastāstīt daudzus šausmu stāstus par laikiem, kad nāve nebija vis bieds, bet gan atpestīšana.

Mūsu gids ir jauks, bet diezgan pļāpīgs, kādā brīdī cilvēciskās vājības – tukšais vēders un nogurušās kājas, liek sevi manīt. Esmu priecīga par savām kājelēm, pirmo dienu nedzeru zāles, bet šīs turas vareni – nes uz priekšu un nemaz nesāp. Visi esam priecīgi nonākt vakariņu vietā, kur var beidzot apsēsties un kaut ko uzēst. Uzzinājis, ka vairums no mums nav pagaršojuši šeit slaveno “Adobo” cāli, viņš to iesaka pasūtīt, esot labs. Sojas mērcē un garšvielās sautētais, nedaudz saldais cālis tiešām garšo labi, bet, šķiet, ka šajā brīdī mums būtu garšojis pat cits šejienes nacionālais ēdiens “Balut” – ola ar līdz galam neattīstījušos cāļa embriju.

Stiprinājušies, sakāpjam divos takšos un dodamies atpakaļ uz mūsu hosteļa reģionu. Taksistam gan nepieciešama palīdzība navigācijā – izvelkam GPSus un palīdzam viņam noorientēties. Tad vēl šoferis aizņemas viena ceļabiedra telefonu, lai sazvanītu savu krustmeitu. Toties muzikālā gaume vīram nav slikta – salonā uz pilnu klapi skan Pink Floyd hīti. Pirms miega vēl apciemojam nelielu nakts tirdziņu, kur iet vaļā dzīvā mūzika, smaržo ēdiens un plivinās lupatas. Drīz vien nogurums, kopā ar apziņu, ka rīt jāceļas ap sešiem, noliek mūs gulēt.

16. septembris, 318. ceļojuma diena

Izdevumi