Bungu ritmi nūdistu pludmalē

“Vasara vēl nav beigusies, šobrīd Vankūverā + 17”, astoņos rītā paziņo radio. Edgars, savukārt, paziņo, ka zviedru galds man nebūšot, bet visu, kas ledusskapī, varu izmantot brokastu pagatavošanai. Kafija gan veselīgā jaunieša virtuvē nav atrodama, toties te ir kumelītes, pelašķi un liepziedi – vēl viens labs iemesls ciemoties pie latviešiem. Iekodusi vieglas brokastis, dodos ielās.

Sāku ar stūra veikaliņu, no kura plūst kārdinoša kafijas smarža. Mani apkalpo laipna indiešu sieviete gados, bet pašu brūvēšanu veic jauna un daiļa aziāte. Kaut kas ļoti harmonisks ir šajā tik dažādo cilvēku līdzāspastāvēšanā zemē, kur lielākā daļa ir bijuši ciemiņi, bet tagad ir mājinieki. Tieku pie milzīgas un kūpošas lattes, par ko sūtu sirsnīgu paldies Alisei Kalniņai!

_DSF1783

Lēnām, malkojot kafiju, dodos uz ūdens malu, no kuras var vērties Vankūveras panorāmā. Tagad, kad varu mierīgi skatīt šo pilsētu no kājāmgājēja perspektīvas, tā man sāk itin labi patikt. Patikšanā palīdz arī siltais un saulainais laiks. Šodien es no sirds izbaudu vienatnes brīvību, kas man pēdējā laikā bija tik ļoti pietrūkusi. Mani pilsētas gidi ir geoslēpņi, vilinādami uz dažādām apskates vietām.

Vankūvera ir parkiem bagāta – vienā zeļ kopienas veidotās burkānu un saulespuķu dobes, cits ir Ķīnas noskaņā, dažs ir kārtīgs mežs, kurā var sēņot un apmaldīties. Ķīnas parkā ieraugu stāvam jaunu pārīti un koncentrēti veroties GPSā. Parādu viņiem savējo un prasu, vai mēs darām vienu un to pašu. Šie pamāj ar galvu, tad liekam tās kopā, lai atšifrētu padomu, kuru dēļ angļu valodas saprotam daļēji. Minūtes piecpadsmit trijatā čamdāmies pa krūmiem, kamēr vācu jaunietis priecīgi sauc, ka esot atradis meklēto. Atzīmējamies, novēlam cits citam labu ceļavēju un dodamies katrs savā virzienā.

_DSF1849

Cits slēpnis ļauj taisnā ceļā nonākt līdz Tvaika pulkstenim, kas ir slavens tūristu apskates objekts, vēl cits – izstaigāt piekrastē izveidoto “Canada trail”, kas vēsta par šejienes vēsturi. Dažus slēpņus tomēr nākas izlaist, apkārt klīst pārāk daudz “vientiešu”. Vēl mani šajā pilsētā sajūsmina lielais ielas objektu un instalāciju skaits, ļoti gribētos tos vairāk redzēt arī Latvijā, man ir trīs idejas, kādā brīvākā brīdī izklāstīšu.

Kājas mani ir atvedušas arī līdz atrakcijai, par ko stāstīja Edgars – lidojumam pāri Kanādai. Esmu ko līdzīgu piedzīvojusi “Universal Studios” Losandželosā, kas bija ļoti iespaidīgi, tāpēc nolemju ļauties arī šim piedzīvojumam. Skatītāji tiek iesēdināti tādā kā slēpošanas kalna pacēlāja sēdeklī un piesprādzēti. Izdziest gaismas un sēdeklis pabrauc dažus metrus uz priekšu. Tad visapkārt parādās ekrāns ar dažādām Kanādas vietām, bet sēdekļu kustība tiek pieskaņota video, radot lidojuma sajūtu, kas brīžiem tiek papildināta ar citiem efektiem. Piemēram, brīdī, kad lidojums notiek caur ūdenskritumu, tiek izsmidzināta viegla ūdens migla, pastiprinot realitātes sajūtu. Lidojums notiek virs kalnu upēm, sniegotām smailēm, pilsētām naktī. Tu, protams, saproti, ka skaties video, tomēr brīdī, kad lidojums notiek pāri klints malai, vēders gribot negribot apmet kūleni.

Pēc šī pasākuma steidzos atpakaļ uz Edgara mājām, piecos ir sarunāta izbraukšana uz pludmali pilsētas pievārtē – tur Edgara draugs Eimins (atvainojos, ja neprecīzi latviskoju vārdu) spēlēšot bungas. Eimins ir no Marokas un ir riktīgs jokupēteris. Viņi abi ar Edgaru triec tā, ka, ja manas ausis nekad iepriekš nebūtu dzirdējušas tamlīdzīgus tēvaiņus, tās drusku novīstu.

Uz pludmali ved garas un stāvas kāpnes, drusku bažījos, kā tikšu atpakaļ. Šī nav vis šāda tāda, bet gan nūdistu pludmale, tomēr tas nav obligāts priekšnosacījums, lai te atrastos. Daži ļautiņi ir pilnībā apģērbti, citi ir pavisam plikiņi, daži pieseguši atsevišķas detaļas. Katrā ziņā neviens cits par citu nebrīnās un dzīvot nemāca. Eimins ir tikai viens no bungotājiem – apaļos priekšmetus dauza vēl vairāki “visu tautību bērni”, piedalās arī viena marimba.

_DSF1930

Jestrie ritmi pievilina ļaudis un drīz vien mūsu priekšā ir arī neliels dejotāju bariņš. Cits vīrs, iedamas garām ar ģitāru, pievieno skanējumam arī savu instrumentu. Man, skatoties visā šajā izrādē un saulrietā, galīgi nav sajūta par atrašanos Kanādā. Kad saule pavadīta aiz horizonta, siltumu nodrošina blakus iekurinātais ugunskurs – bungas un ļaudis pulcējas ap to. Mans vakars paiet tērzējot ar blakus sēdošo vīrieti, kurš ir vietējo nāciju pārstāvis un sakās esam sazin kāds džiu džitsu čempions. Droši vien ir arī.

Vienā brīdī vairums ļaužu sāk izklīst, bet palikušie dedzināt skeitborda dēli un vilkt uz klapi, tāpēc arī mēs “tinam makšķeres”. Vakars gan vēl ir jauns, tāpēc mūsu ceļš neved mājās, bet gan uz ķīniešu nakts tirgu. Tur pieejamas visādas atrakcijas, mēs gan pamatā izbaudām iespēju nogaršot dažnedažādos Āzijas šmorējumus – pirms miega kārtīgi jāpieēdas. Kad stūrējam māju virzienā, man ir sajūta, ka šodien notikušas vismaz kādas trīs dienas.

11. septembris, 313. ceļojuma diena

2 responses to “Bungu ritmi nūdistu pludmalē

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s