Kempings ar lāci

Šorīt nemaz nav jāskatās ārā pa logu, saule ir tepat blakus, palagos un guļammaisā. Saule padara silti sakurināto māju vēl omulīgāku, no virtuves skan klasiskā mūzika, sāk smaržot kafija. Markuss, atšķirībā no mums, ceļas samērā agri. Es melotu, ja teiktu, ka šobrīd ļoti alkstu doties ceļā, kur atkal priekšā salšana teltī un trauku mazgāšana nosalušiem pirkstiem. Varētu visu dienu vārtīties pa saules apspīdēto gultu, kopā ar lielu kafijas krūzi un labu grāmatu. Eh!

Raušos vien ārā no guļammaisa un soļoju dušas virzienā. Pēc brokastīm savācam pa visu māju izkaisītās mantas, sakraujam tās atpakaļ mašīnā un aizbraucam līdz pilsētas centram. Markuss palīdzēja novērst vienu no mašīnas tehniskajām problēmām, atlicis vien nopirkt eļļu, jo tās līmenis ir zem katras kritikas. Benzīntankā vīrieši ilgi pēta manuāli un eļļas kannas, līdz atrod burtu kombināciju, kas sakrīt abos. Atjaunojuši eļļas līmeņus, beidzot esam gatavi pazust no Atlin. Saspiežam Markusu uz atvadām, pateicamies par visu un zūdam kokos.

Šodienas saulainais laiks padara jau tā krāšņo ceļu neticami skaistu. Rafaēls stūrē, es fotografēju. Markusam šoreiz bija taisnība, ir tapis daudz siltāks, turpceļā redzētais sniegs ir nokusis un mēs atkal esam atgriezušies agrīna rudens noskaņā. Vakara pusē kādā ceļa krustojumā uzpildām bāku un ledusskapi, tad sākam meklēt naktsmītni.

Ieraugām norādi uz Boya ezera kempingu, kas esot 2 km no lielā ceļa un griežam iekšā. Esam nobraukuši aptuveni pusi no attāluma, kad Rafaēls noelšas: „Oh, shit!”. Es paceļu acis no datora un ieraugu ceļa vidū milzīgu, tumšu lāci. Vienpadsmit. „Nē, nē, nē, nē, nē, nē – mēs te šonakt negulēsim!”, Rafaēls paziņo. Lācis tikmēr ir nozudis krūmos un es ierosinu tomēr aizbraukt līdz kempingam un paskatīties, kāda ir situācija – ja tur ir daudz cilvēku un/vai kāds namiņš, varbūt tomēr varam palikt. Kāda garantija, ka cits pekainis nedežūrē arī nākamajā kempingā.

Kempings ir pasakaini skaists, vakara mākoņi spoguļojas mierīgajā ūdens virsmā, ezera malā cilvēki mierīgi kūpina ugunskurus un malko vīnu. Pamatā visiem ir treileri, bet ieraugām arī vēl vienu telti. Nolūkojuši vietu starp citiem ļaudīm (parasti censtos palikt nomaļākā vietā), uzceļam telti un ejam samaksāt par kempingu. Kamēr es aizpildu pašreģistrācijas veidlapu un Rafaēls uzpilda dzeramo ūdeni, dzirdam, ka kāds mūs sveicina. Šveiciešu pāris, ar kuriem kopā bijām Tumbstone nacionālā parka ekskursijā un vēlāk redzējāmies Denali parkā, šovakar arī ir šeit. Mēs viņiem izstāstām par lāci un savām bažām, šie tik smaida un pastaigas solī aiziet meža virzienā.

Mēs vēl noprasām, vai viņiem ir piparu gāze, uz ko šie nosaka „priekš kam?”. Nu labi. Mēs ejam atpakaļ uz telts vietu un sākam gatavot vakariņas. Esam procesa vidū, kad šveicieši, viegli ķiķinādami, iet mums garām un pastāsta, ka mums esot taisnība – tik lielu lāci arī viņi līdz šim neesot redzējuši. Esot gandrīz uzskrējuši lācim virsū, tad lēnām atkāpušies un lūguši politisko patvērumu kāda jauna pārīša mašīnā, kuriem esot tomēr bijusi piparu gāze. Paēduši vakariņas un nomazgājuši traukus labu gabalu prom no telts, lienam guļammaisos. Šonakt izmēģinu citu trīskārtējo guļammaisu secību, izskatās, ka būšu atradusi pareizo risinājumu – ārā ir auksti, bet man nemaz.

3. septembris, 57. Aļaskas road-trip diena, 305. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 520 km, kopumā 14382 km.

Izdevumi (CAN, 2 pers.)

„Tālais” transports 71 CAN
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes 20 CAN
Izklaide
Citi 17 CAN
Dienas tēriņi 108 CAN
   
Road-trip kopējie tēriņi 6029 CAN + 1268 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s