Patvērums kalnos

Šodien izdarām to, par ko bijām runājuši jau pāris nedēļas – izrevidējam auto. Ārā spīd spoža saule, blakus pieejama ūdens šļūtene un iekšā karsts ūdens. Es beidzot kārtīgi nomazgāju mūsu traukus, Rafaēls to pašu dara ar mašīnas dubļainajiem gumijas paklājiņiem. Pamazām atrodas arī sen neredzētas lietas – cimdi, viena sandale, matē sūcamstobriņš. Vienīgi Rafaēla nazis arī pēc ģenerāltīrīšanas joprojām ir bez vēsts pazudis, droši vien būs iestādīts kādā no naktsmītnēm.

Kad darbiņš padarīts, dodamies apkaimes apskates tūrē. Vakar aprunājāmies ar Denu un viņš ieteica vēlreiz izmēģināt laimi, braucot pa Seward ceļu. Jā, šodien ir pavisam cita lieta, varam novērtēt, kāpēc tas tiek dēvēts par ainavisku. Nonākam pārgājienu takas Crow pass sākumā un nolemjam to pieveikt – tās garums vienā virzienā ir drusku vairāk nekā 6 km, tīrais nieks.

Iesākumā ejam krūmu aizsegā, bet, kad tiekam ārpus tiem, varam sākt priecāties par kalnu skaistumu. Es brīnos par šejienes mellenēm, kuru ogas ir tādas pašas kā pie mums, bet augs izskatās pavisam citādāk. Iemetu mutē arī pa kādam rūgtam pīlādzim, kas jau ieguvuši tumši sārto krāsu, vēstot par rudens klātbūtni. Kad nonākam pie metāla lūžņiem, kas kādreiz kalpojuši zelta ieguvē, Rafaēls izlasa, ka šajā apvidū stingri aizliets ēst ogas, jo tās var saturēt arsēnu. Ou, well…

Taku apzīmējumus šeit uzstādījuši ne pārāk gudri cilvēki, jo konstatējam, ka atrodamies gabaliņu nostāk no maršruta, kuru bijām plānojuši veikt. Pēc pārdesmit metriem esoša zīme stāsta, ka esam galīgi citā vietā. Nospļaujamies un tālāk pa taku tīklu ejam pēc loģikas un azimuta.

Tiekam līdz nelielam ūdenskritumam, gar to taka sāk strauji virzīties augšup. Nez no kurienes uzradies arī negants vējš, kas cenšas novaktēt brīdi, kad esi mazliet atslābis un aizdomājies, lai saķertu tevi aiz kājas un noripinātu nost no takas pa stāvo nogāzi. Pēc šāda ripojiena droši vien arheologi ilgi varētu censties salikt kauliņus pareizā secībā.

Brīžiem tupus, brīžiem rāpus, tieku līdz lielākai takai. Rafaēls mani sagaida, noslēpies aiz akmens, lai vējš nepārsteigtu nesagatavotu. Nelielai kalnu refugio vairs nevajadzētu būt tālu un mēs nolemjam pievarēt vēl vienu nogāzi. Pa ceļam jāšķērso neliela upe pa slideniem akmeņiem – kopš savas Bolīvijas traumas esmu visai piesardzīgi noskaņota uz šādiem izgājieniem. Būtu diezgan muļķīgi tikt pie jaunas traumas vai vismaz samērcēt kājas. Rafaēls pārcilpo pāri diezgan trakā vietā, es paeju pārsimts metrus augstāk, kur ūdens šķērsošana nav tik ekstrēma.

Sākumā nesaprotu, ko Rafaēls man cenšas ar žestiem pateikt no kalna virsotnes, bet tad man pielec – virs galvas sakrustotās rokas nozīmē pajumti – viņš ir pamanījis refugio. Laba ziņa! Lai tiktu līdz tai, atkal gan jālavierē pa dēļiem un akmeņiem, bet arī man izdodas bez liekas saslapināšanās sasniegt patvērumu. Tieši pirms došanās iekšā man pa degumu uzsit krietns krusas grauds. Au!

Iekšā gan ir silti un patīkami, tāpēc vien, ka nepūš vējš. Iesākumā mēģinām iekurināt krāsniņu, bet laikam tai beigusies degviela, tāpēc atmetam ar roku šim procesam.
– „Vai tu jūties labāk?”, prasu Rafēlam un šis piekrītoši pamāj. Pēdējo dienu saspīlējums ir izgaisis līdz ar skarbo pastaigu. Kad ķermenis izvingrinās, prāts nomierinās.

Jūtam, ka ārā sāk notikt aizvien nelabākas lietas – vējš pieņemas spēkā un, atvēruši durvis, konstatējam, ka ārā snieg. Visa pamale ir baltā mākonī tīta, tas nāk mūsu virzienā. „Lets get out of here!”, Rafaēls paziņo un mēs, savilkuši ciešāk pretlietus jakas kapuces, metamies ārā. Kārtējo reizi lamājam sevi par kalnu nenovērtēšanu – mūsu cimdi ir mašīnā un šobrīd tie, ai-kā-noderētu. Vēl tikai nobildējos pateicības bildei Elitai Kalniņai – tāpat vien! 🙂

Tagad vējš nes tieši sejā asus sniega graudus un es, ar vienu roku sargājot seju, cenšos tikt līdz Rafaēla ātrajam solim. Uz leju mums iet daudz ātrāk un pēc pārdesmit minūtēm esam kalnu aizvējā – var ievīstīt rokas jakas piedurknē un sabāzt kabatās. Ilgs gan tas prieks nav – atpakaļ ejam pa mazliet citu taku un tur zem kājām ir īsti potīšmežģītājakmeņi. Rokas atkal jāvelk ārā un jāizmanto kā balanss.

Vēl pusstundu baudām aurojoša vēja brāzmas, bet tad pēkšņi, kad esam tikuši lejā, it kā nekas nebūtu noticis, sāk spīdēt saule, un kalns aiz muguras, no kura tikko esam notrausušies, izskatās tik mīlīgs un aicinošs. Tālumā gan joprojām virpuļo sniega vērpetes, apliecinot, ka neesam nosapņojuši tikko piedzīvoto salšanu.

Kad tiekam līdz mašīnai, es jau esmu pavisam atkususi, Rafeāls vēl drebinās un uzgriež mašīnas sildītāju uz pilnu kalpi. Atceļā atkal sastopam vēju – tas cenšas nopūst mašīnu no ceļa, ir izrāvis un uzmetis ceļam dažu labu koku un akmeni, iepriekš mierīgais ūdens klajš ir putainu viļņu klāts.

Kad atgriežamies namatēva mājoklī, Dens jau ir priekšā. Puiši atkal metas risināt pasaules problēmas, bet es – gatavot atlikušo lasi, lai neaizlaistu to postā. Vienu porciju ieziežu ar sinepēm, sāli un pipariem, otrai tiek ķiploki un rozmarīns, trešā tiek sacepta karamelizētā sviestā. Un vēl maizītes ar Filadelfijas sieru un kaviāru. Mums ir tādas karaliskas vakariņas, kādas sen nav redzētas. Tas man atgādina senu, neatceros no kura drauga, dzirdētu stāstu. Kojās dzīvojis students un, kad viņa draugs piezvanījis un vaicājis, ko atvest kā ciema kukuli, šis žēli novilcis: „Maizīti atved, labi”. Draugs arī atvedis maizīti. Tad students piegājis pie koju ledusskapja un atvēris to – iekšā bijis piebāzts ar lašiem, jo viņa tēvs strādājis zvejniecības uzņēmumā, kur alga maksāta lašos, bet studentam nav bijusi nauda, par ko maizi nopirkt. Mums diezgan līdzīgi klājas šobrīd.

27. augusts, 50. Aļaskas road-trip diena, 298. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 148 km, kopumā 12531 km.

Izdevumi (CAN, 2 pers)