Krūšturi un gaismas gadi

Stāsti

– „Zini ko, man ir ideja, ko šodien darīt!”, no rīta paziņoju Rafaēlam.
– „Nu, nu, ko?”.
– „Neko”.
– „Laba ideja”.
Tā nu dienas pirmā daļa mums paiet, darot Neko. Man gan liela Nekā daļu tomēr kārtējo reizi aizņem rakstīšana, bet neko tādu ievērības cienīgu nesadarām. Ja vien par tādu nevar uzskatīt 3 milzu kafijas, sviestmaižu kaudzi un vārtīšanos dīvānā. Ā, jā, es pa burzmu izvāru zivju zupu, pieliekot treknu punktu mūsu zivju epopejai.

Kad Dens atgriežas no darba, esam gatavi darīt Kaut Ko. Pirmais solis ir savākt britu pāri, kas arī paliek pie Dena, tad kopā dodamies uz universitāti, lai noskatītos lekciju par kosmosu. Britiem ir biļetes uz šo pasākumu, bet, tā kā interesentu ir daudz, mūs māc šaubas, vai maz tiksim iekšā planetārijā. Vietas tiešām visiem nepietiek, bet organizatori ir tik laipni, ka nedzen mūs prom, bet gan piedāvā stāvēt vai sēdēt uz grīdas, neprasot par to ieejas maksu. Nu dikti jauks risinājums.

Lekciju vada vietējās universitātes fizikas un astronomijas pasniedzējs. Šodienas mērķis ir izskaidrot tādiem vientiešiem kā es, ko nozīmē attālumi kosmosā. Mēs sākam „ceļojumu”, attālinoties no mūsu planētas Zeme, iesākumā aplūkojot distanci līdz Mēnesim, kas ir aptuveni viena gaismas sekunde – tik tālu ir spējis aizlidot cilvēks. Turpinām vērot, kas notiek gaismas stundas, diennakts, mēneša, gada utt. attālumā. Drīz mūsu Saules sistēma mētājas Piena ceļa galaktikas atstraumē, to vairs nevar saskatīt. Tad lēnām varam vērties citās galaktikās un mūsējā pazūd kā smilšu graudiņš pludmalē, to ir tik daudz.

Es no astronomijas nejēdzu pilnīgi neko, bet šovakar manī pirmo reizi dzima mēroga apjausma. Kā gribētos, lai līdzīgu lekciju būtu iespējams noskatīties skolēniem – tik uzskatāmā veidā pasniegta zinātne ir kā medus maize nevis kārtējais kalambūrs. Var jau būt, ka tagad skolās kas tāds arī notiek, neesmu lietas kursā, bet „kad mēs augām”, tā īsti nebija. Atsevišķu eksakto priekšmetu sapratne tā arī līdz manām smadzenēm nekad nav nonākusi un, man ir zināmas aizdomas, ka pie tā nav vainojamas tikai manas smadzenes.

Pēc lekcijas, sīki kā zvaigžņu putekļi, nonākam pie mašīnas. Lai mūs atgrieztu dzīvē, Dens aizved visus uz vienu no Anchorage slavenākajiem bāriem, kurā iekšā ir kādi astoņi mazāki – katrā valda atšķirīga noskaņa un skan citāds mūzikas stils. Tiekam ievesti apakšveļas valstībā – Dens apmierināti veras mūsu pārsteiguma pilnajās sejās. Visas bāra sienas, kā arī griesti un pats bārs, kurš pārvests nez no kurienes, ir pilns ar krūšturiem un abu dzimumu apakšbiksēm, diezgan amizants skats. Dens atceras, ka kāds no viņa sērfotājiem ir vēlējies atstāt par piemiņu arī savējās un, aizgājis uz labierīcībām, lai tiktu pie tām. Dens ar nopietnu seju viņam skaidrojis, ka tas neder – trofeju var atstāt tikai tad, ja tās tiek novilktas šeit, zāles vidū. Sērferis jau gandrīz noticējis, bet tad Dens vairs nav spējis valdīt smieklus un, protams, atzinies, ka derēs arī šajā ceļā iegūta manta.

Lai arī atmosfēra šai vietā ir lieliska, Dens mums neļauj uzkavēties – pamēģinājuši vietējo nacionālo šotu – Pīles pirdienu (nav nemaz tik nejauks), viņš vizina mūs uz mierīgāku vietu, kur šovakar uzstājas vietējā folkmūzikas grupa. Šeit Dens rīko savus Zinātnes kluba vakarus, tāpēc labi pazīst vietu un personālu. Tā arī pavadām pāris stundas – klausoties meiteņu balsīs, vijolē un cits cita stāstos.

28. augusts, 51. Aļaskas road-trip diena, 299. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 10 km, kopumā 12541 km.

Izdevumi (CAN, 2 pers)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 46 USD
Naktsmītnes
Izklaide 30 USD
Citi
Dienas tēriņi 76 USD
   
Road-trip kopējie tēriņi 5755 CAN + 1137 USD

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.