Lielā zive

No rīta uzzinām, ka nākamā brīvā laiva uz vietu, kur atrodas Aksels, kursē tikai rīt pēcpusdienā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nolemjam atcelt šo brauciena plānu. Otrs – tur, kur ir laši, tur ir arī lāči. Viena lieta ir nakšņot vietā, kur pārtiku un pārējās mantas var salikt mašīnā, un gulēt „tukšā” teltī, cita, ja līdzi ir mantu kaudze bez iespējām to kārtīgi izolēt. Var izīrēt lāču drošus konteinerus, bet tad atkal rūpīgi jāapdomā līdzi ņemamo lietu apjoms. Un, treškārt, neesam īsti droši, ka mūsu nopirktā makšķere būs spējīga noķert „lielo zivi”. Salikuši visus argumentus pa plauktiņiem, nolemjam apstaigām vietējās tūrisma firmas un painteresēties par vienas dienas pasākumu. Tiek piedāvāti gan izbraucieni ar laivu, gan zelta skalošana, gan makšķerēšana. Tā kā viens no mūsu brauciena mērķiem bija iemācīties makšķerēt, nobalsojam par šo iespēju.

Mūsu „skolotāju” sauc Freds, viņš makšķerē no piecu gadu vecuma un pēdējos 16 gadus ir pavadījis Aļaskā. Par spīti saviem 64 gadiem viņš mierīgi varētu piekaut mūs abus, ja vien šim rastos tāda vēlēšanās. Samaksājam „bargu naudu” Freda kantorim, nopērkam vienas dienas makšķerēšanas licenci, un esam gatavi doties ceļā.

Freds mūs ielādē savā pikapā un aizved pārdesmit jūdzes tālāk, kur Susitnas upe satiek strautu, tā ir vietējiem labi zināma makšķerēšanas vieta. Tiekam ietērpti ūdensdrošos tērpos ar neoprēnu pēdu apvidū, mums izsniedz makšķeres un citas uzpariktes, varam doties uz upi.

Ieraugot makšķerēšanas vietu, ir dalītas jūtas. Smilšainajā zonā, kur vēl pirms nedēļas plūdis ūdens, mētājas svaigāki un ne tik svaigi zivju karkasi. Kāpēc tā? Freds paskaidro, ka laši pēc nārsta mirst un viņu ķermeņi tiek izskaloti krastā, tas esot dabisks process. Gar krastu peld pavisam lēnas zivis, arī tās jau ir nārstojušas un viņu dienas, ja ne stundas, ir skaitītas. Šīs zivis netiek ķertas, jo to miesa jau ir sākusi trūdēt.

Freds iesākumā paskaidro mums, kā atrast vietu, kur ir lielākā zivju koncentrācija, tad izsniedz man spiningu un dodas apmācīt Rafaēlu mušiņmakšķerēšanā. Pēc īsas teorijas notiek praktisks demonstrējums un āķa galā spirinās zivs. Freds liek Rafaēlam dabūt to krastā, mācot, ko darīt un ko nē. Kad zivs ir „nomedīta”, viņš nobildē Rafaēlu ar viņa pirmo zivi un pievēršas man.

„Makšķerēšanā svarīgākais ir saprast, ko zivis šajā vietā ēd, lai saprastu, kādu ēsmu lietot”, Freds paskaidro. „Šī ēsmas daļa atgādina dēli, bet šī – oliņu. Zivis faktiski vairs nav ieinteresētas ēst, bet, redzot šo ēsmu, viņas to sagrābj instinkta vadītas.” Arī es tieku pie mušiņmakšķeres un cenšos nesapiņķerēties garajā auklā. Sākumā mācāmies vienkārši aizmest auklu no aizmugures uz priekšu, pēc tam jau metam riņķus gaisā, lai metiens būtu tālāks.

Tikmēr Freds ar savu makšķeri ir uzāķējis zivi un aicina mani, lai es to izvelku krastā. Saku viņam, ka gribu veikt visu procesu no „pareizā gala” – sākumā noķert savu zivi un tad to izvilkt. Pēc īsas viedokļu apmaiņas saprotu, ka man tomēr jāizvelk Freda noķertā zivs, jo citādi izskatās, ka mūsu makšķerēšana būs galā, jo šeit valdot „viņa likumi”. Labi, labi.

Zivs izvilkšana krastā nozīmē atkāpšanos atpakaļ, lēnām vilinot zivi krastā, vienlaikus ļaujot tai „spēlēties”. Ja būsi pārāk straujš, zivs norausies, bet, ja pārāk čammāsies, var notikt tas pats. Zivs beidzot ir krastā un Freds, noāķējis zivi, iemet to atpakaļ. Labi vien ir, es nemaz negribēju fotografēties ar „svešu zivi”. Pēc pārdesmit minūtēm man izdodas veikt visu procesu patstāvīgi – gan noķert, gan izvilkt zivi krastā, tad esmu gatava arī demonstrēt lomu. Grūtākais brīdis ir zivs nosišana. Freds parāda, kurā vietā jāsit, es nevaru trāpīt. Iesitu zivij un atvainojos, vēlreiz iesitu un atvainojos. Beigās, vainas apziņas sabiedrībā, man izdodas viņu nomušīt. Bet, kopš vairs neesmu veģetāriete, ir jāapzinās, ka katrs apēstais zivs vai gaļas gabals kādreiz ir nogalināts un, vai nu jāpieņem šis fakts, vai arī atkal jāpievēršas veģetārismam.

Kad esam noķēruši trīs zivis, Freds vaicā, vai gribam iemācīties tās filēt. Tāpēc jau esam šeit – lai mācītos. Freds atrod seklu, bet plūstošu vietu upē, paķer nazi un tā asināmo, tad soli pa solim demonstrē, kā zivs ķidājama. Sākumā viņš veic divus slīpus iegriezienus gar galvu, tad tiek nošķelts vēders, lai tiktu vaļā no ķidām. Pirmie tiek izņemti ikri (atkal jau vainas sajūta par potenciāli nedzimušajiem jaunajiem lasēniem), pēc tam tiek pāršķelta zivs āda abpus mugurkaulam un, cik nu iespējams tuvu tam, nogrieztas filejas abās pusēm, tad tām tiek nogrieztas asakas. Pirmo zivi izfilē Freds, tad mēs ar Rafaēlu mēģinām praksē atkārtot tikko iegūtās zināšanas. Mūsu filejas ir daudz plānākas, bet Freds mierina, ka filēšana esot prakses jautājums. Divas no filejām tiek uzreiz pagatavotas, lai varam nogaršot rezultātu.

Pēc pusdienām mēs gribam noķert vēl katrs vienu zivi. Rafaēlam tas izdodas diezgan ātri, es vēl kādu laiku muļļājos. Beigās arī mans āķis piesaista zivs uzmanību un otrā galā spirinās kas varens. „Turi makšķerkātu gaisā”, Freds mani māca. Labi būtu, ja es to varētu izdarīt. Makšķere ir saliekusies gandrīz uz pusēm un man nav tik daudz spēka, lai noturētu kātu gaisā. Freds man drusku piepalīdz un pēc kādu desmit minūšu cīņas beidzot zivs ir krastā. Nav nekāds brīnums, tā ir aptuveni 5 kg smaga (Vairums dienas bilžu ir pie Freda, papildināšu ierakstu, kad viņš tās atsūtīs). Par šodienas piedzīvojumiem saku paldies Jānim Dzelmem, kas līdzīgi kā daži citi no jums, lēnām pretendē uz ģenerālsponsora statusu! 🙂 Paldies, Jāni!

Kad atgriežamies pilsētā, vaicājam, vai Freds varētu uzmest aci mūsu makšķerei un izteikt savu viedokli, ko ar to var noķert. Freds ir ar mieru. „Nē, nav nemaz tik slikti”, viņš nokomentē, paņemdams rokās mūsu makšķerkātu. Un tad, „viens nejaušs žests”, viņš tā straujāk paloka kātu un…. pārlauž makšķeri. Es stāvu viņam iepretim un, kā Freds vēlāk izteicās, mana sejas izteiksme esot bijusi ko vērta. Nu jā, es pie sevis domāju, ka, iespējams, mēs ar to makšķeri nebūtu varējuši noķert 5 kg zivi, bet kaut ko mazāku gan. Tagad nevarēsim noķert neko. Izsmējies par manu izbrīnizmisumu, Freds aicina Rafaelu līdzi un piešķir viņam jaunu makšķerkātu salauztā vietā. Protams (cerams), izturīgāku.

Tā kā mūsu vakardienas lētā viesnīca ir pilna, dodamies būvēt telti pilsētas nomales kempingā. Kad pabeidzam procesu, ir jau krietna krēsla. Rafaēls saguris dodas gulēt, es atgriežos viesnīcas bārā uz interneta sesiju – man jāsarunā ierašanās laiks ar mūsu hostu Anchorage (beidzot kaučsērfings!), kā arī gribu padzīt uz priekšu bloga parādus. Nosēžos attālākajā stūrī, pieštepselējos un sāku darbošanos. Krogā iet vaļā īsta jautrība – šovakar ir brīvais mikrofons un katrs var nākt un demonstrēt savus radošos talantus. Pa vidu vietējā grupa spēlē lipīgus meldiņus. Kāds zālīti sapīpējies viesis, kuram šodien ir dzimšanas diena, vēlas izpausties dejā. Ar mainīgām sekmēm viņam tas izdodas, man patīk šejieniešu attieksme – tā vietā, lai vērtos viņā ar nosodošu skatu, brīdī, kad jauneklis sāk dejot slēpošanas solī, citi apmeklētāji viņam pievienojas. Laikam ar šo skatu man paliks prātā Aļaskas bārs. Ārā ir auksts un lietains, no bāra staro gaisma, vētī siltums un alkohola smārds, spēlē dzīvā mūzika un bariņš sasvīdušu cilvēku dejā izliekas, ka slēpo.

25. augusts, 48. Aļaskas road-trip diena, 296. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 0 km, kopumā 12133 km.

Izdevumi (CAN, 2 pers)