Nekādas pekas es neesmu atstiepusi, kaut kādā brīdī tomēr miegs guvu virsroku pār aukstumu. No rīta Rafaēls ir augšā pirmais un brūvē kafiju. Laikam aiz pateicības par vakardienas modināšanu, viņš pat ir pagatavojis manu da-da, njet-njet kafiju. Jā, arī zeķes ar šiem vārdiem viņš beidzot velk, ir gana auksts pat Rafaēlam. Viņš šķendējas par „eins, zwei, drei” kaimiņiem, kā mēs dēvējam vāciešus (dažreiz pielietojam arī apzīmējumu „ordnung”), ka šie tik skaļi kravājušies, ka viņu pamodinājuši. Nu nez, vai bija tik traki, šaubos par Rafaēla sacīto. „Jā, jā, tev vajadzēja redzēt to novākšanās procesu – tā nebija kravāšanās, tā bija militārā operācija”, Rafaēls saka.
Drīz arī mēs esam sapakojušies un gatavi ceļam. Pēc īsas pārdomu pauzes nolemjam atpakaļ braukt pa garāku, bet labākas kvalitātes ceļu. Denali highway atlikušais gabaliņš neliek vilties – gar ceļa malām ezeri, tālumā baltie kalni. Kad nogriežamies nost no šī ceļa, pirmais posms ir mežains – skaists, bet mazliet garlaicīgs. Tad seko vēl viens pagrieziens un pie apvāršņa atkal izpeld kalni. Tie milzīgie, ar sniegu, kuros skatoties acis žilbst no baltuma. Zemāko kalnu zaļo nogāžu matos sāk mesties rudens – dažam vērojamas vien pāris svītriņas, bet cits ticis pie kārtīgas dzeltenuma devas. Katrs pagrieziens atnes jaunu elpu aizraujošu skatu – šodien skatām Aļasku pilnā krāšņumā, tas pagaidām ir visskaistākais mūsu mērotais ceļš! Inese Stūre-Goldmann, izvēlies, kura bilde tīk! Nosūtītu tev e-pastā savu favorītu! Paldies!
Vakara pusē, teju saguruši no skatīšanās platām acīm, iestūrējam Talkeetna pilsētiņā, kur bijām runājuši tikties ar Akselu. Uz īsu brīdi izdevās viņu sazvanīt, lai saprastu, ka viņš ar kompāniju dodas laivā augšup pa upi, tad sakari pārtrūka. Noskaidrojam, ka šovakar vairs laivas nekursē un, atraduši lētu istabiņu, nobāzējamies tepat. Izbaudījuši dušu un uzvilkuši tīras drēbes, dodamies apskatīt pilsētu.
To veido viena centrālā iela, gar kuras malām atrodas viesnīciņas, krogi, pāris tūrisma kantori, pasts un alus brūzis. Viss, kas cilvēkam vajadzīgs! Vakars ir sauss un skaidrs, aizgājuši līdz upei, varam skatīt vaigā milzīgo Makinli virsotni, kas nesen atguvusi savu iepriekšējo – Denali vārdu. Apsēžamies, vērojam upi un aprunājamies. Pēdējā laikā mūsu komunikāciju mēdz skart skarbāki brīži, šodien vienā brīdī biju gatava kāpt ārā ar visu mugursomu un tālāk ceļot stopiem. Bet pagaidām varam izrunāt kreņķus, nezinu, cik ilgi tas būs iespējams.
Mūsu uzmanību piesaista ūdenī peldošās zivis – tās ir vismaz pusmetru garas un līkumo gar pašu krastu. Gabaliņu no mums, kāda meitene iebrien upē un izkāpj krastā, rokās turot zivi. Rīt sapratīsim, „kas par desām”, bet šodien skatāmies uz šo ainu ar izbrīnu. „Jā, droši vien viņa ir vietējā, kas labi pazīst zivju dabu”, spriežam par melnmataino būtni. Kad pēc brīža aizejam aprunāties ar viņu un pāris citiem ļaudīm, meitene smejas par mūsu pieņēmumu. Viņa ir no Kalifornijas un nekad nav ne makšķerējusi, pat kempingā nav gulējusi. Bet zivs ir mūs satuvinājusi – nopļāpājam ar upmalā sastaptajiem cilvēkiem savu pusstundu. Viņi, kā vairums satikto, ir labvēlīgi greizsirdīgi noskaņoti, ka ceļojam tik ilgu laiku. Sola rakstīt un vaicāt pēc padoma, kad paši sāks to darīt.
24. augusts, 47. Aļaskas road-trip diena, 295. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 508 km, kopumā 12133 km.
Izdevumi (CAN, 2 pers)
„Tālais” transports | 42 USD |
Pilsētas transports | – |
Proviants | 64 USD |
Naktsmītnes | 45 USD |
Izklaide | – |
Citi | – |
Dienas tēriņi | 151 USD |
Road-trip kopējie tēriņi | 5755 CAN + 861 USD |