Dejotājas tumsā

Esam sarunājuši ar Kītu padzert rīta atvadu kafiju 9:00. Kad atveru acis un ieskatos pulkstenī, tas rāda 9:00 – tīrais brīnums ir tas „iekšējais modinātājs”. Izlienu no telts un sāku riktēt brokastis – šorīt jūtu sevī pankūku entuziasmu. Piena gan nav, nākas izlīdzēties ar krējuma piedevu, cukura arī nav, štrunts! Kīts, saodis pirmās pankūkas smaržu, izpeld pie apvāršņa, mūsu sarunas pamodina arī Rafaēlu, kurš samiegojies izveļas no telts. Es ķellēju pankūkās vakar savārīto brūkleņu zapti, puiši gan pieturas pie tradicionālām kanādiešu vērtībām un sukā tās iekšā ar zemesriekstu sviestu un sieru.

Nojaucam nometni, uztaisām atvadu kopbildi un dodamies katrs savā virzienā. Kīts priecājas, ka šodien atgriezīsies Kanādas teritorijā, mēs mērosim robežsardzes ieteikto Denali ceļu, kuru viņa slavēja kā neticami skaistu. Iekāpuši mašīnā, spriežam, ka mums šajā ceļojumā ir karma satikt vīrus plus mīnus piecdesmit gadu vecumā, kas ir zinoši par dabā izdzīvošanu, un labprāt dalās savās zināšanās un prasmēs ar mums. Paldies viņiem! Starp citu, Kītam ir 57.

Robežsardze nav melojusi – jau pēc pirmajiem kilometriem mūsu skatam paveras kalni un ielejas, drīz pie apvāršņa iznirst sniega klātās smailes. „Šī ir Aļaska, kas dzīvoja manās iedomās”, Rafaēls paziņo un es viņam pilnībā piekrītu, arī manā galvā Aļaska izskatījās tieši šādi. Es gan pārāk daudz blisināties riņķī nevaru – ceļš ir bedrēm un grambām bagāts, kā novēršu skatu, tā ritenis iekrīt kādā no tām. No dzīvās radības šodien tiekam aplaimoti ar diviem karibu, kas šķērso ceļu netālu no mūsu auto, tad palēkdamies pazūd krūmos, vēl brīdi var vērot viņu baltos dibengalus iznirstam no pundurbērziņiem. Pa ceļam pieturam pāris vietās, lai apvaicātos par naktsmājām, cenas visur ir pasakainas, ir tūrisma sezonas vidus. Izskatās, ka atkal gulēsim teltī, gan jau nebūs tik traki, jo lietus beidzot ir rimies.

Tā nu pievakarē, saguruši no uzmanīgās braukšanas, apstājamies kempingā. Jā, cenas te ir pavisam cita lieta – ar auto piebraucama vieta maksā 12 USD, ar kājām pieejama – 6 USD. Tā kā pēdējai ar mašīnu var piebraukt pārdesmit metru attālumā, kas pēc mūsu iepriekšējās palikšanas ir tīrais nieks, nobalsojam par 6 USD nakti.

Viss būtu labi, ja vien… nepūstu neģēlīgs vējš. Šī vieta ir klaja un vējš var izskraidīties uz visām pusēm, ko šis priecīgs arī dara. Pirmais izaicinājums ir uzcelt telti. Nostiprinām zem telts plēvi ar akmeņiem, tad ne bez grūtībām iedzenam stūra mietiņus un tikai tad sākam būvēt telts konstrukciju. Mietiņi lokās uz visām pusēm, ārējais apvalks iedomājas, ka ir bura. Lai arī esam būvējuši šo telti tik bieži, ka varētu piedalīties telts celšanas ātruma sacīkstēs, šovakar izskatās, ka darām to pirmo reizi. Notiekošais ārkārtīgi atgādina „Trīs vīros laivā” aprakstīto brezenta uzvilkšanu uz laivas, es vairs nemaz nešaubos par aprakstītā notikuma detaļu patiesumu. Tomēr pēc ilgstošas cīņas, mēs uzvaram telti un tā paklausīgi šūpojas vējā ar lieliem akmeņiem uz katras kājas, lai šai neienāktu prātā kaut kur aizskriet.

Nākamais izaicinājums ir vakariņu pagatavošana. Novietojam mašīnu pret vēju, uzslienam plītiņas karkasu papildu aizvējam – mums ar samērā labām sekmēm izdodas uzvārīt makaronus. Sagāžam tajā vakardienas mērces paliekas un patveramies mašīnas siltumā, lai mierīgi paēstu. Motociklistiem blakus vietā klājas daudz skarbāk. Smejamies, ka Rafaēla mašīna faktiski ir RV (recreational vehicle, ko mēs parasti saucam par treileriem), jo tā ir Honda CRV. Ar nelielu piespiešanos veicam trauku mazgāšanas rituālu, faktiski tas izpaužas kā trauku iemešana ezerā, aša apviļāšana un izzvejošana. Pēc īsās atrakcijas visi pirksti ir tikpat zili kā mūsu bleķa trauku komplekts.

Kad nu vakara „obligātā programma” pabeigta, nezinādami neko gudrāku, ko iesākt, ieriktējamies mašīnā uz lasīšanas-rakstīšanas sesiju. Mūsu cerība, ka saulei norietot, vējš pierims, neattaisnojas. Saule, kopā ar tās vāro siltumu, sen kā aiz kalniem, otrā pusē jau zīmējas spilgts nepabeigts mēness „P”, bet vējš joprojām ir ar mums. Debesis ir skaidras un mums ir visas cerības uz aukstāko nakti līdz šim. Eh, kā šonakt noderētu kāds lieks guļammaiss.

Ap deviņiem Rafaēls paziņo, ka ne suņa neredz un dodas uz telti. Esmu no rakstīšanas pārgājusi uz adīšanu un, tā kā to daru pamatā uz tausti, pagaidām vēl nav tik traki. Tomēr drīz vien vados tikai pēc taustes, bet papēža brīdī nedaudz redzes nekaitē, tāpēc aizāķēju aiz saules aizsarga kabatas lukturīti un turpinu procesu jau piedienīgākos apstākļos. Ārā top aizvien tumšāks. Brīdi vēl apkaime ir pusmēness spokainās gaismas pilna, bet tad mēness paklanās un pazūd aiz kalnu priekškara. Vējš gan nekur nav pazudis. Kamēr aizstaigāju līdz sirsniņmājiņai un atpakaļ, neskatoties uz to, ka man mugurā Rafaēla tīņa gadu ziemas jaka, esmu pārsalusi. Ieslēdzu mašīnas rādītājus, it kā nav tik traki, ir +6, bet vējš rada sajūtu, it kā temperatūra būtu tuvu nullei.

Viens no iemesliem, kāpēc es neeju uz telti – tur ir auksti, bet otrs un galvenais – šovakar mums ir ideāli apstākļi ziemeļblāzmas vērošanai – 360 grādu ekrāns un skaidras debesis. Vai šai gribēsies rādīties, man nav ne jausmas – nekādas prognozes neesmu dzirdējusi. Teorētiski 21. augusts skaitās ziemeļblāzmas sezonas atklāšana netālajā Fairbanks, šodien ir 23. augusts, izredzes nav sliktas. Spriežu, ka esmu nojāņojusi ne vienu vien nakti ar daudz pieticīgākiem iemesliem vai vispār bez tiem, kāpēc gan nevarētu pavadīt vienu nakti, ziemeļblāzmu gaidot. Un galu galā – pat ja to neredzēšu, būšu uzadījusi vienu zeķi un priecājusies par debesu spīdekļiem; pēc mēness pazušanas, zvaigznes kļuvušas par zvaigznēm. Iemalkoju arī ogu sulu un sūtu sirsnīgu paldies Lindai Rihterei – bilde no nākamās dienas, paldies no šodienas!

11 vakarā kāds pēkšņi izslēdz vēju. Es to mašīnā nebūtu pamanījusi, ja mani nepārsteigtu klusums. Atveru durvis un ieklausos naktī – ir atnācis miers, kuru ik pa laikam pārtrauc vilku gaudošana no tālienes meža. Debesis joprojām zvaigžņu pilnas, citu gaismu tur nav. Nolemju izturēt vēl pāris stundas, lielākās izredzes esot ziemeļblāzmu vērot no pusnakts līdz diviem naktī.

Pēc kādas stundas atkal izrāpjos no mašīnas, lai izstaipītu kājas un, kas tad tur – debesīs zīmējas divas gaišas svītras. Esmu diezgan droša, ka tā skaitās „viegla” ziemeļblāzma, tomēr šovakar esmu noskaņota kam vairāk. Ierāpjos atpakaļ mašīnā un piefiksēju, ka strīpas parādījušās tieši pusnaktī. Ar vienu aci turpinu adīt, ar otru vaktēju debesis. Ik pa laikam parādās jaunas baltas un gaiši zaļas svītras, es diskutēju ar sevi, kad tās būs pietiekami spilgtas, lai modinātu Rafaēlu. Esam vienojušies kopš ceļojuma sākuma – ja viens no mums jebkāda iemesla pēc ir nomodā un parādās ziemeļblāzma, otrs jāmodina bez žēlastības.

Tad notiek TAS. Viss iepriekšējais ir bijis kā reklāma pirms filmas sākuma. Tagad tiek iedegtas skatuves gaismas un pirmās iznāk zaļās balerīnas. Sameklējusi zem krēsla apakšžokli, paķeru fotoaparātu, aizcērtu mašīnas durvis un skrienu uz telti modināt Rafaēlu. Kamēr šis tuntulējas, izrāde notiek pilnā sparā – pa debesīm dejo zaļas un baltas gaismas. Brīžiem tās ir tikai vienā vietā, bet citā mirklī nezini, uz kuru skaistuli skatīties, uzstājas piecas primadonnas vienlaicīgi. „Wow”, tas ir vienīgais, ko Rafaēls ir spējīgs pateikt. Kad esmu gana baudījusi skatu ar acīm, cenšos kaut ko nobildēt. Es neprotu bildēt tumsā un ir sanākuši vien izplūduši gaismas pleķi, tomēr atļaujos ielikt tos pašus, lai kaut drusku parādītu notiekošā varenību.

Izrāde ilgst minūtes piecpadsmit, tad debesīs paliek vien retas baltās gaismas. Rafaēls ielien atpakaļ teltī, es vēl pakavējos ar tām pašām, nez, kad nākamreiz atkal būs iespēja redzēt ziemeļblāzmu. „Rafaēl, velc savu pēcpusi ārā, sākas otrais cēliens”, es nobļaujos. No kalna iznirst zaļgandzeltena lenta ar sarkanām maliņām. Tā izstiepjas pa visu pamali un gaismas dejo! Tās patiešām dejo! Tās rotaļājas! Tās ir spilgtas!

Rafaēls atrod risinājumu – izlien no telts ar visu paklājiņu un guļammaisu, un noguļas uz zemes. Brīžos, kad nenotiek spilgtie iznācieni, baltās gaismas spēlē paslēpes, uz sekundēm divām izpūš baltu mākonīti vienā debesu vietā, tad tas pazūd un pēc dažām sekundēm atkal iznirst citā vietā. Pēc kādas stundas Rafaēls atkal pazūd teltī, es vēl palieku. Man nav ne jausmas, cik ilgu laiku vēl es vēroju debesis, laiks ir pagaisis. Arī gaismas kādā brīdī pagaist un es ievācos teltī. Ziemeļblāzmas sajūsma bija laupījusi visas sajūtas, tikai tagad saprotu, cik pārsalusi esmu. Šonakt iztieku ar saviem guļammaisu resursiem, ir vairāk nekā skaidrs, ka tie tuvākajās dienās jāpapildina. Bet šonakt nav variantu, man šķiet, ka atstiepšu kājas no aukstuma. Lai gan, pēc tā, ko šonakt redzēju, nebūtu liela bēda.

23. augusts, 46. Aļaskas road-trip diena, 294. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 228 km, kopumā 11625 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)