Luīzes ezers – pasaules klase

Šodien mērojam ceļu atpakaļ uz Banff, lai ar otro piegājienu „iekarotu” Luīzes ezeru. Pirms tam piestājam ciematā, papildinām pārtikas krājumus un iegādājamies veselu bibliotēku – man kārojas vietējo augu atpazīšanas grāmata, Rafaēls izvēlas kādu dabā izdzīvošanas lasāmvielu, kā arī nospriežam, ka zvēru pēdu un sēņu ceļvedis mums nekaitēs. Sēņu grāmata jau mani ir pamatīgi samulsinājusi, pieskāros tēmai iepriekšējā ierakstā. Gandrīz visas bildē redzamās sēnes, kas ir nepiedienīgi jocīgās krāsās un formās un pilnīgi noteikti izskatās tā, ka ar tām var saindēties vienkārši ilgāk paskatoties virsū, izrādās ēdamas, bet bērzlapes un alksnenes, lūk, tādas neesot gan. Un es vēl sevi par sēņu zinātāju uzskatīju.

Par spīti aizdomīgajam laikam, nolemjam iziet vienu no Luīzes ezera apkaimē pieejamiem maršrutiem. Pats ezers arī ir skaists bez gala, bet, pateicoties tā pasaules slavai, ļoti apmeklēts. Arī milzīgā viesnīca ezera krastā izskatās nedaudz nepiedienīgi. Priecājamies pazust kalnos un mežos, kur ir drusku mierīgāk. Lietus velkas, velkas un savelkas, sīka līņāšana tiek papildināta ar maziem krusas graudiem, bet pēc brīža lietus jau bungā ar pamatīgu entuziasmu. Es arī neesmu vakarējā – man mugurā jaunā pretlietus jaka un pāri tai vecais pančo. Ir drusku karsti, bet lietus klāt netiek. Šoreiz Rafaēls ir aizsteidzies uz priekšu, tiksimies tējas namiņā. Apkārtējie kalni tīti lietus un miglas mākoņos, arī ezeru vairs neredz aiz pelēkas sienas. Atliek vien sakoncentrēt domas un spēkus, lai ātrāk nonāktu pie siltas tējas.

Ieveļos tējas namiņā kā liels, slapjš sikspārnis. Rafaēls tur omulīgi čalo ar citiem kāpējiem uz strebj karstu zupu. Jā, kāda tēja, zupa ir tieši tas, kas nogurušam organismam nepieciešams. Šajā kalnu namiņā nav elektrības, visi ēdieni tiek gatavoti uz malkas plīts. Darbinieki reizi nedēļā mēro gandrīz 8 km garo ceļu augšup, tad dzīvo šeit uz vietas 5 dienas un rūpējas par tādiem kāpējiem kā mēs. Zupa garšo lieliski, bet tomēr vēl prasās „punktiņš un „i””. Kāpēc gan lai šī nebūtu tā reize, kad izmantot Jura Jansona veltījumu sevi palutināt – lai iet šokolādes kūka! Paldies, Juri!

Izgājuši no namiņa, jūtamies kā nonākuši citā pasaulē. Ārā spīd spoža saule, ne vēsts no lietus un mākoņiem. Mūžīgi mainīgais kalnu klimats! Tagad var labi aplūkot apkaimes ledājus, arī Luīzes ezers spoguļojas pavisam tālu lejā. Gardās maltītes spēcināti, tupinām ceļu daudz jestrāk. Atpakaļ dodamies pa citu maršrutu, lai dzīve interesantāka. Ugunspuķu (tagad zinu, ka angliski tās sauc par Uguns nezālēm, Fireweed) liesmas virmo zaļo nogāžu vidū, taka brīžam ved pa pļavām, tad atkal pa mežu. Ik pa laikam šķērsojam lavīnu izgrauztus tuneļus – lielā sniega masa šajās vietās aizrāvusi līdzi visu, kas bijis tai ceļā. Taka ved gar Spoguļezeru, mirkli piesēžam un paspoguļojamies.

GPSa baterijas gan neizturēja šo kāpienu, bet mans pieņēmums ir, ka šodien esam pievarējuši kādu 17 – 18 km. Katrā ziņā kājas īd, ka vienai dienai būs gana staigāts. Vēl tikai ar auto aizšaujam līdz netālajam Morēnas ezeram, kura kalnu ainava savulaik gozējās uz 20 Kanādas dolāru naudaszīmes.

Atgriezušies nometnē, ar prieku konstatējam, ka pamatīgā lietusgāze telti samērcējusi tikai no ārpuses, iekšā viss ir sauss. Pietiek ar aukstumu, slapjumu mums ne pavisam nevajag. Pēdējās naktis gulēšana teltī nav nekāda jaukā, piemēram, šorīt ārā bija + 9 grādi, tas nozīmē, ka pa nakti temperatūra varēja nokristies līdz kādiem + 5 grādiem. Katrā ziņā, es ar visiem saviem guļammaisiem un termo drēbēm salu kā prusaks. Arī Rafaēls atzīst, ka nakts bijusi auksta, viņš pat esot aiztaisījis rāvējslēdzēju guļammaisam.

27. jūlijs, 19. Aļaskas road-trip diena, 267. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 153 km, kopumā 5712 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)