Ēst vai neēst Kanādas sēnes, tāds ir jautājums

Man nez kāpēc izdodas pamosties relatīvi agri un pavadīt rītu, ražīgi rakstot. Pēc stundas arī Rafaels ir augšāmcēlies, paēdam brokastis (izmēģinām vakar nopirkto, uz glāzes plīts darbināmo „tosteri”), novācam nometni un dodamies tālāk. Šodien ir doma uzmest aci Luīzes ezeram, vienam no šī parka (ja ne pašam galvenajam) apskates objektam. Līdz tam var tikt pa šoseju, bet var arī pa „viltīgām taciņām”. Mēs izvēlamies otro iespēju un nekādas nožēlas. Vienā vietā ceļa malā laiski ganās dižs ragainis, citā var piestāt un aplūkot Pils kalnu. Pabraucam garām arī vietai, kur pirms teju divdesmit gadiem veikta apjomīga kontrolētā dedzināšana. Īsti nevaram atcerēties, kāda bija tās jēga, tāpēc priecājamies lasīt skaidrojumu vienā no ceļmalas informatīvajiem plakātiem.

_DSF5323

Koku un krūmu jaunie dzinumi (īpaši apšu), kas pirmie ataug pēc ugunsgrēka, ir ļoti nepieciešami aļņu, briežu un citu viņiem līdzīgo zvēru uzturam, jo īpaši aļņu, kuriem ir diezgan īpaša diēta. Ragulopi, savukārt, ir iecienīta vilku maltīte. Un tā tālāk. Tāpēc arī tiek veikti šie ugunsgrēki, lai nodrošinātu „barības ķēdi” un visu dzīvības formu pastāvēšanu šajā vietā.

Vēl es priecājos redzēt senu PR gājienu. Neilgi pēc nacionālā parka izveides, lai to popularizētu, paviesoties šeit tika uzaicināti fotogrāfi un mākslinieki, kas iemūžināja vietas krāšņumu. Radītie attēli ne tikai piesaistīja apmeklētājus, bet radīja iespaidu, ka šeit labi padodas radošie procesi, tāpēc citi mākslas pasaules pārstāvji paši sāka doties šajā virzienā, lai gūtu iedvesmu un radītu mākslu.

Mums bija zināmas aizdomas, ka Luīzes ezers, kā jau pie svētdienas, varētu būt diezgan apmeklēts, tomēr, kad atduramies auto kolonnas galā, kas gaida rindā uz stāvvietu, pie pirmās izdevības metam riņķī un braucam prom, paviesosimies šeit citā dienā.

Nelielā ciemā netālu no ezera piepildām bāku un apmeklējam tūristu informācijas centru, lai paķertu vietējās kartes un… iegādātos nacionālo parku gada caurlaidi. Jā. Nekad neesmu noliegusi, ka par spīti samērā lielajai ceļošanas pieredzei, ik pa laikam izstrādāju kādu muļķību. Šoreiz vainu varam dalīt uz pusēm, bet mums kaut kā bija paskrējis garām, ka, pateicoties faktam, ka diezgan regulāri iegriežamies nacionālajos parkos, izdevīgāk ir iegādāties gada abonementu, nevis maksāt katru reizi. Nu neko, labāk attapties vēlāk, nekā neattapties nemaz. Skāde nav tik liela, jo laipnā sieviete TICā atņem no gada maksas visus iebraukšanas čekus nacionālajā parkā, kurus varam uzrādīt. To gan nav pārāk daudz, jo.. Rafaēls vakar veica ģenerāltīrīšanu. Kārtējo reizi pierādās, ka kārtības mīlestība pie laba gala nenoved. „Ou, well”, mēs novelkam, piespraužam caurlaidi pie spoguļa un dudinām tālāk.

Man, savukārt, izdodas paskriet garām mūsu ceļa pagriezienam, tāpēc netīšām iebraucam nākamajā štatā – Britu Kolumbijā, kā viņi sevi piesaka, labākajā vietā uz Zemes. Ir jau arī daiļi, tomēr pie pirmās iespējas metam riņķī un atgriežamies Albertā, lai turpinātu ceļu pa „Highway 93”, kas skaitoties satriecošām ainavām bagātākais visā Kanādā un TOP 10 visā pasaulē. Es teju kožu pirkstos par to, ka ir mana stūrējamā diena un nevaru nofotografēt to, kas paveras mūsu skatam. Mierinos ar domu, ka pa šo ceļu brauksim vēlreiz, tad gan knipsēšu uz visām pusēm. Šim ceļam dots „Ledus lauku promenādes” nosaukums un ne velti – pat tagad, vasaras vidū, kalnos gozējas sniegs un ledāji. Ceļa malās ik pa laikam ir atgādinājumi, ka jūs ceļojat pa lavīnu zemi, kā arī norādītas lavīnu bīstamas zonas sākums un beigas.

Šonakt paliekam kempingā, kuru mums ieteica vīrs Banff parkā – te esot miers, klusums un nekāda komforta. Viņam ir taisnība – dušu nav, siltā ūdens nav, slapjās tualetes arī nav. Miers un klusums ir. Uzbūvējuši telti, nospriežam, ka ir gana agrs un varam šovakar vēl pagūt izstaigāties pa vienu no šejienes takām, kas ved uz ezeru.

Debesis izskatās tieši tik pelēkas, ka man ir pārliecība, ka lietus ir tikai laika jautājums. Brīdi apsveru iespēju izlaist šo vakara pastaigu, bet tomēr „parakstos”. Mežs ir burvīgs, takas malā aug pa kādai sēnei, kurām man grūti paiet garām. Izvelku no somas ķeseli un sāku tās vākt. Rafaēls iet pa priekšu un ziņo teju par katru ceļmalā ieraudzītu sēni, es to apskatu un lielākajā gadījumā pakratu galvu – šitā ir vienreiz ēdamā. Finālā salasu sauju ar alksnenēm, čigānietēm un bērzlapēm. Šo lietu pajautāšu arī Facebook, bet, ja nu manu blogu arī lasa kāds sēņošanas entuziasts un gudrenieks, izstāstīšu savu dilemmu arī šeit. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pavēstīšu, ka mēs rīt nopirksim sēņu atpazīšanas grāmatu un tajā būs teikts, ka bērzlapes ir neēdamas, savukārt, alksnenēm veltīts teksts, ka Skandināvijā tās ēdot, bet nav pierādījumu par Kanādas alksneņu nekaitīgumu, tāpēc tās nedrīkst ēst. Šobrīd manas novārītās sēnes stāv sasālītas ledusskapī un nevaru saprast – ēst tās vai tomēr nē. Vai tiešām var būt tā, ka tās pašas sēnes, augot otrā zemeslodes pusē, pēkšņi var iegūt indīgu sastāvu? Vai Kanādiešu vienkārši neko nejēdz no bērzlapēm un alksnenēm?

_DSF4956

Pastaiga izvēršas 8 km garumā, lietus ir saudzējošs un galā sastopamais ezers – brīnišķīgs. Tur pa aizsprosta baļķiem lēnām čāpo dzeloņcūka. „Re, hedgehog!”, Rafaēls iesaucas. Protestēju, ka tas nav nekāds ezis, bet gan dzeloņcūka. Nezinu kā šo zvēru dēvēt angliski, bet tieši tulkojot būtu „thorn pig”. Nē, Eiropas eži esot mazi, es neko nejēdzot no Kanādas ežiem, kas esot krietni labāk padevušies. Tas esot viens „porc epic”, to viņš zinot droši. Pēc pusstundas Rafaēlam kaut kas saslēdzas smadzenēs un viņam pielec, ka tiešais tulkojums no franču valodas angliski būtu dzeloņcūka. Nu re, beidzot esam vienisprātis. Rīt plakātā ieraudzīsim arī zvēra nosaukumu angliski -„porcupine”, kas ir gluži radniecisks franču versijai.

Sirsnīgi sveicieni Gunas tētim dzimšanas dienā, ceru, ka sveiciens paguva aizlēkšot, ja nē – Driznaks! Un, kā saka, ne asakas!

26. jūlijs, 18. Aļaskas road-trip diena, 266. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 181 km, kopumā 5559 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports 52 CAN
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes 21 CAN
Izklaide
Citi 78 CAN
Dienas tēriņi 151 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 2903 CAN

One response to “Ēst vai neēst Kanādas sēnes, tāds ir jautājums

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s