Atkal ledus laukos

Kājas joprojām nav gatavas uz jauniem varoņdarbiem, tāpēc šodien ņemsim pretim to, ko piedāvā ceļš. Un tam ir, ko rādīt. Jau pats ceļš un ainas, kas skatāmas no tā, ir notikums. Kad šķiet, ka vairs nevar būt skaistāk, aiz līkuma parādās jauna, vēl satriecošāka aina. Ne velti tam tiek piedēvētas skaistākā Kanādas ceļa statuss.

Pirmā pieturas vieta ir Mistaya upes kanjons – šaura, trakojoša ūdens straume izgrauzusi akmenī krāšņus līkločus un turpina to darīt joprojām. Tad ik pa laikam vienkārši pieturam ceļmalā, lai iemūžinātu kādu satriecošu ainavu. Šodien es atkal stūrēju un nevaru bildēt braucot. Ik pa laikam palūdzu Rafaēlu nobildēt kādu, manuprāt, ideālu ceļa skatu, bet viņam tas ne visai patīk. Rafaēlam ir grūti sadzīvot ar manu fotografēšanas un rakstīšanas māniju, viņš uzskata, ka vairāk jābauda ar acīm un „jāatslēdzas no tehnoloģijas”. Viņš ņirgājas par manu sejas izteiksmi ik reizi, kad netieku pie cerētās interneta sesijas. Ik pa laikam man šķiet, ka viņam taisnība, tomēr šis blogs ir mans prieks un arī maize. Ja nebūtu tā un jūsu labās sirdis, es šobrīd šeit neatrastos. Tāpēc vēlreiz visiem lielais paldies! Un par šodienu īpašais paldies Jānim Dzelmem!

Kādā no līkumiem redzam apstājušās mašīnas ceļa vidū, šeit tas parasti nozīmē to, ka tuvumā ir dzīvnieki. Kā tad! Bariņš ragulopu izdomājuši padzīvoties ceļa vidū, viens zvērs sirsnīgi laiza asfaltu un neliekas ne zinis par apkārtējām mašīnām. Rafaēls apgalvo, ka viņš laiza sāli, kas tiekot ziemā kaisīta, lai mazinātu ceļa slidenumu, līdzīgi kā pie mums.

Galvenais apskates objekts šodien ir Athabasca ledājs, viens no milzīgā Kolumbijas ledus lauka atzariem. Kopš 1885. gada šis ledājs ir zaudējis 60% no sava apjoma – vairāk nekā 350 miljonus kubikmetru ledus. Nemaz nav jāskatās tik tālā pagātnē. Kalna nogāzē slejas plāksnīte, kur šis ledājs atradies 1982. gadā. Šķiet teju neticami, ka laikā, kas īsāks par manu mūžu, ledājs sarucis par vairākiem simtiem metru.

Lai arī takas malās ir norādes, ka uz ledāja drīkst kāpt tikai gida uzraudzībā, visi to ignorē. Mēs neesam izņēmums. Aizbrienam līdz ledājam, šķērsojam no tā tekošu ūdens straumi, un pakāpjamies augšup. Zēģelē ass vējš, visapkārt ledus lauki, mūs apmeklē Antarktīdas sajūta, kurai par gadu uztaisām vienu no retajām šī ceļojuma kopbildēm. Šķiet, otro, divdesmit dienu laikā.

Apmeklējam arī netālu esošo „Ledus lauku centru”. Ekspozīcija, kuru bijām cerējuši apskatīt, ir slēgta, galvenais bizness šeit ir tirgot biļetes uz kādu no divām atrakcijām – ar speciālu autobusu var uzbraukt uz ledāja, kā arī iespējams apmeklēt „Sky walk” – stikla terasi, kas slejas augstu gaisā virs ledājiem. Abu atrakciju cenas ir nepiedienīgas, tomēr tas nav vienīgais arguments, lai tās izlaistu. Kad, paēduši pusdienas, atgriežamies foajē, kur var iegādāties biļetes, tur ir tādas cilvēku masas, ka gribas mukt prom nekavējoties.
– „Nez, kas te pēkšņi atgadījies?”, prasu Rafaēlam.
– „Kas, kas? Ķīniešu autobuss atgadījies”, viņš nobubina.

Turpinām braucienu un ceļa maģija tupinās. Ar katru nākamo kalnu, katru pagriezienu, tas top aizvien skaistāks. Vakara saule apspīd bezgalīgos mežus, kalni sacenšas kā skaistumkonkursā piedaloties, fonā skan Nika Keiva balādes. Spēja vēja brāzma norauj no ceļmalas baltu pieneņpūku mākoni un tas, kā sniegputenis, aizvirpuļo dažus metrus no mūsu vējstikla. Pie horizonta kalni ir tumši un miglaini, tālumā līst. Un atkal mani apciemo tā klusā laimes sajūta par iespēju būt tieši šajā laikā un šajā vietā.

28. jūlijs, 20. Aļaskas road-trip diena, 268. ceļojuma diena

Šodien pieveikti 144 km, kopumā 5856 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)