„Nu kad tu vēl šeit būsi?”, Rafaēls jautā, kad prātoju, vai apmeklēt Kalgari torni vai nē. Taisnība vien ir, droši vien viesojos Albertas provinces lielākajā pilsētā pirmo un pēdējo reizi. Nez kāpēc tieši Kalgari Olimpiskās spēles man vislabāk palikušas atmiņā – kā Jānis Ķipurs, Latvijai pēdējo reizi startējot PSRS sastāvā, izcīnīja zelta medaļu bobslejā. Rafaēls no šīm spēlēm atceras tieši šo torni, kas, iedegot liesmu uz jumta, tika pārvērsta par Olimpisko lāpu. Arī pati Olimpiskā lāpa tikusi darināta pēc torņa prototipa.
Izkāpjot uz 191 metrus augstā torņa platformas, vispirms jāsaņem drosme, lai spertu soli uz stikla griestiem, kas sedz daļu no platformas. It kā ar prātu saproti, ka tas ir droši, tomēr kājas trīc, kad tām jāsper soli nekurienē. Zem tavām pēdām joņo dzeltenie taksometri, skraida cilvēki-skudras un nami līdzinās sērkociņu kastītēm. Safotografējamies un ar atvieglojuma sajūtu atgriežamies „drošībā”. Šejienes audio gids ir lielisks – var uzzināt sīkāku informāciju gan par Kalgari ievērojamākajām celtnēm un rajoniem, gan klausīties stāstos par seniem un ne tik seniem vēstures notikumiem.
Uzzinājuši visu, ko šeit var uzzināt un apskatījuši visu, ko var apskatīt, laižam ar liftu lejā atpakaļ uz zemes un turpinām pilsētas apskati no ierastākas perspektīvas. Centrālā gājēju iela ir dzīvības pilna, smalkās drēbēs tērpti ļautiņi steidzas no vienas vietas uz nākamo, raiba publika sasēdusi āra kafejnīcās – ļaudis čalo un pusdieno. Virs pilsētas staigā melni mākoņi un mums ir aizdomas, ka zināms slapjums ir neizbēgams.
Kamēr aptiekā atjaunojam higiēnas preču krājumus, ārā ir sākušās pamatīgas lietavas. Labā ziņa – pa Kalgari var pārvietoties visu laiku esot zem jumtiem – ēkas savieno gaisa koridori. Sliktā ziņa – lai efektīvi pārvietotos pa tiem, ir jāpārzina sistēma. Kādu laiku virzāmies mums nepieciešamajā virzienā, līdz vienā brīdī padodamies – esam smalkā rotaslietu veikalā un nezinām, kā tālāk tikt pa iekštelpām. Ārdurvis ir tepat blakus un mēs izsprūkam uz ielas lietū. Nospriežam, ka lietus ir labs iemesls, lai kaut ko ievietotu mūsu izsalkušajos vēderos, tāpēc uz labu laimi ieejam pirmajā ēstūzī, kas mūs uzrunā. Tas izrādās libāniešu virtuves pārstāvis, attiecīgi tiekam pie šī reģiona maltītes, kas garšo labi un savu uzdevumu – piepildīt vēderus – izpilda godam.
Paēduši esam gatavi garīgajai barībai un dodamies uz Glenbow muzeju, kur vairākos stāvos aplūkojamas ekspozīcijas, kas veltītas noteiktai tematikai, piemēram, ģeoloģijai, atsevišķas izstādes vēsta par Āzijas, Āfrikas un vietējo kultūras vēsturi. Daudz var uzzināt par Kanādas izveidošanos un Kalgari – arī pats informācijas pasniegšanas veids ir ļoti uzskatāms, radošs un inovatīvs.
Šķiet, visiespaidīgākā ir ekspozīcija ir Ieroču skulptūra, kuru uz milleniumu gatavojuši Albertas provinces mākslinieki Sandra Bromley un Wallis Kendal. Viņi savāca vairāk nekā 7000 konfiscētos ieročus no visas pasaules, tie tika deaktivēti, daļēji pārkausēti un atkal salikti kopā melnā kapā, kura kubveida ārsienas no visām pusēm klāj šie ieroči, bet iekšā ir tumsa un klusums. Mākslinieki vēlas, lai sabiedrība vairāk aizdomājas un diskutē par ieroču izsniegšanas kārtību un to izmantošanu. Katrs no mākslas darbā redzamajiem ieročiem ir ticis izmantots. Zāles otrā pusē apskatāma fotogrāfiju galerija – tajā redzami daļa no upuriem, kuri nogalināti ar šiem ieročiem, katram ir savs stāsts.
Mūsu muzeja apskate beidzas ar… izmešanu no muzeja. Ir pieci vakarā un mēs trijās stundās esam apskatījuši aptuveni pusi no visiem materiāliem. Bet pietiek arī, jūtamies gana sasmēlušies jaunumus un emocijas.
Pēc pastaigas gar upes krastu, atgriežamies hostelī. Bija cerība, ka šovakar paliksim pie kaučsērfinga namatēva, bet iznāca neliels pārpratums ar datumiem, tāpēc neko darīt. „Nekas, turpmāko nedēļu mēs, visticamāk, dzīvosimies pa kempingiem, izbaudīsim vēl komfortu, kamēr tas pieejams”, Rafaēls mierinoši nosaka. Pēc divām nedēļām ceļā mūsu veļa atgādina nožēlojamas lupatiņas, tāpēc salādējam visu šejienes veļasmašīnā un žāvētājā, pēc stundas tiekam pie „svaigas produkcijas”. Es šovakar esmu apņēmusies padzīt uz priekšu bloga ierakstus, kā arī nokārtot dažus citus senus rakstu parādus, tāpēc noraidu Rafaēla priekšlikumu doties vakariņās – lai šis pārmaiņas pēc aiziet kaut kur viens, bet es mierīgi parakstīšu.
Sekmīgi parakstu stundas trīs, tad ir klāt nakts un arī Rafaēls – mazliet pasocializējies vietējā īru krogā un paskatījies beisbolu. Lieliski. Šis vēl ieslēdz televizoru, lai pirms miega paskatītos kādu filmu. Tomēr, ieslēguši ziņas, abi pavērtām mutēm paliekam pie ekrāniem. Izrādās, ka šodien pavisam tuvu Kalgari plosījies tornado. Ziņās rāda cilvēku uzņemtos viesuļvirpuļa kadrus, sadragātas elektrolīnijas un dažas mājas, nopostītus sējumus. Mēs tai laikā, neko ļaunu nenojaušot, esam ēduši vai staigājuši pa muzeju. „Ak, tāpēc viņi visi šovakar krogā kaut ko runāja par tornado”, Rafaēls secina.
Dienas otrajā pusē nolēmu, ka šī bija viena no pēdējā laikā emocijām piesātinātākajām dienām, tāpēc tai piestāvēs Aigas Veckalnes piešķirtā diena, kad bija jāpiedzīvo kāda forša emocija. Uh, bija ar! Paldies, Aiga, lai pašai arī to netrūkst!
22. jūlijs, 14. Aļaskas road-trip diena, 262. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 0 km, kopumā 5034 km.
Izdevumi (CAN, 2. pers)
„Tālais” transports | – |
Pilsētas transports | – |
Proviants | 35 CAN |
Naktsmītnes | 110 CAN |
Izklaide | 53 CAN |
Citi | 21 CAN |
Dienas tēriņi | 219 CAN |
Road-trip kopējie tēriņi | 2155CAN |