Paviesoties pagātnē

Apzinīgi pieceļos pirms Rafaēla, paveicu rīta rituālus un uzcepu vēl vienu rakstu. Mēs šodien atkal dosimies nekurienes vidū, kas zina, kad nākamreiz tikšu pie rakstīšanas un interneta. Patiesībā nomācošākais ir elektrības trūkums. Ir brīži, kad iedvesma burtiski danco riņķī, bet datora baterija ir beigta un pagalam. Es ik pa laikam izdīcu labiem ļautiņiem uzlādēšanas iespēju, tomēr ne vienmēr tāda ir.

Tripadvisor kā Kalgari atrakcija Numur 1 atzīmēta Heritage Village – Vēsturiskā mantojuma ciemats. Ja jau cilvēki to tā slavē, droši vien vieta ir apskates vērta – braucam uz turieni! Ieraugot ieejas maksu – 25 CAN, drusku nošķobāmies, bet neko – atbraukuši esam, jāiet vien iekšā.

Jau pēc pirmajiem soļiem saprotam, ka vieta ir naudas vērta. Šeit ir uzbūvēts vēsturisks ciemats, kurā viss notiek kā vecajos, labajos laikos. Un nevis vienkārši var apskatīt lietas un celtnes, bet – viss darbojas. Izbraucieni ar vilcienu, kuru velk tvaika lokomotīve vai kuģi, kuru dzen uz priekšu ūdens rats. Ciematā darbojas maiznīca, kuras bulciņu kanēļa smarža burtiski ievelk aiz deguna iekšā. Te strādā tipogrāfija, iespiežot vietējo avīzi uz vairāk nekā 100 gadus senas drukas iekārtas. Nerunājot par veikalu, aptieku, bāru. Teju katrā mājā var ieiet un aplūkot, kā tā izskatījās kādreiz, un vairumā no ēkām arī ir attiecīgajai ēkai pielāgotos tērpos ģērbti ļaudis, kas zina pastāstīt par vietu sīkāk.

Mēs nelaižam garām iespēju aprunāties ar vairumu no šiem ļaudīm – Rafaēlu visvairāk sajūsmina tipogrāfija un tās iespējas. Interesanta saruna izvēršas ar vietējo kārtības uzraugu. Nelielās telpas stūrī ir krēsls un ķēde, pie kuras tikuši turēti ieslodzītie. Ieslodzītais te varēja atrasties pat sešus mēnešus un, protams, cilvēciskais kontakts tik šauros apstākļos bijis neizbēgams. Citreiz sargs ar ieslodzīto laika nosišanas nolūkos spēlējis galda spēles. Tomēr cietumnieka izbēgšana tikusi uzpasēta labi. Ja kāds ieslodzītais izbēdzis, sargam bijis jāstājas viņa vietā un jāizcieš sods.

Uz vakara pusi jūtamies informācijas un redzētā pārbagāti. Lai mēs atkal nebūtu pēdējie, ko izmet no šejienes, sākam paši virzīties uz izeju. Vēl tikai ieskrienam uz atvadām vietējā „motormuzejā” – te gozējas gan seni auto, gan degvielas sūkņi, lidmašīna un citas laika liecības. Bērniem pieejamas nodarbības, kas šomēnes ir par un ap bitēm, jo muzeja teritorijā atrodas bisu stropi un šeit strādājošo mērķis ir iedrošināt ļaudis vairāk pievērsties urbānajai biškopībai. Biju nolēmusi, ka nākamo reizi, kad ieraudzīšu kaut ko ar bitēm saistītu, veltīšu šo dienu Laurai Bitei, kas ir uzsaukusi man jau trešo dienu ceļā. Attiecīgi šādu gadījumu es laist garām nevaru – Laura Bite, paldies par satriecoši interesanto dienu!

_DSF4404

Tad gan laiks posties dabas virzienā. Pa ceļam piestājam virknē veikalu – papildinām pārtikas krājumus, uzpildām degvielu, beidzot nopērkam arī pretlāču ierīces -„Bear spray” un nelielu ierīci ar sešām patronam, kuras uzspirdzinot esot pamatīgs troksnis, kas aizbiedējot lāčus. Ja lācis atrodas vairāk nekā desmit metru attālumā, var pielietot trokšņa metodi, ja tas ir tuvāk par deviņiem metriem, tad jālieto piparu gāzei līdzīgs smidzinātājs, tikai jāskatās, lai vējš nepūš to pašiem virsū. Es tiešām ceru, ka neko no šīm lietām nenāksies izmantot, bet labāk tomēr nodrošināties.

Kanādas slavenākais nacionālais parks Banff atrodas stundas brauciena attālumā no Kalgari. Netālu pirms nacionālā parka atrodas Lonely Planet slavēts hostelis ar skaistāko skatu Kanādā. Tā kā apkaime izskatās tā, it kā tuvotos nākamais tornado, nolemjam apvaicāties, vai hostelī ir brīvas vietas, doma gulēt zem jumta arī šonakt pēkšņi šķiet prātīga. Hostelis ir glauns bez gala, tomēr viņi var piedāvāt tikai vienu brīvu gultu. Tas mums neder. „F… it”, braucam uz Banff.

Pie parka ieejas mums iesaka doties uz nomaļo Two Jack Main kempingu, Banff pilsētas kempings esot pilns. Labi, kāpēc ne. Melnie mākoņi pavirzījušies nedaudz nostāk un mēs atkal ar zināmu optimismu raugāmies uz iespēju šonakt gulēt teltī. Pie ieejas iedotā karte man neizsaka pilnīgi neko, šķiet, es varētu strādāt par konsultantu, kā veidot cilvēkiem saprotamas norādes. Ceļa zīmes ir labākas un drīz vien ieraugām norādi uz „Two Jack”. Piebraucam pie kempinga ieejas, bet tur, sasodīts, gozējas plāksnīte „no vacany”- vietu nav. „Ai, griežam iekšā un apvaicājamies tāpat”, saku Rafaēlam. Piestūrējam pie lodziņa un, pēc pāris franču valodā pārmītiem teikumiem izrādās, ka tieši viena kempinga vieta tikko atbrīvojusies un varam to dabūt.

Kempinga uzraugs ir kolorīts tēls. Viņš mums detalizēti izstāsta, kā uzvesties kempingā, tad paziņo: „Un, starp citu, pirms stundas pie mums bija ciemos atnācis lācis. Saprotiet, tie ogu krūmi ezermalā pašlaik ir tik pilni, ka lācis nāk ieturēties. Mēs viņu aizbaidījām, tomēr neko ēdamu ārpus auto neatstājiet, labi.” Kamēr mēs pļāpājam, kāds pārītis atdod sargam pretlāču aerosolu.
– „O, jūs piešķirat kempinga apmeklētājiem „bear spray””, Rafaēls brīnās.
– „Ai, viņi „freaked out”, viņi ir no Eiropas”, sargs atmet ar roku.

Apvaicājamies runātīgajam sargam par apkaimes smukākajām vietām un viņš saka, lai mēs pēc iespējas drīzāk pazūdam no Banff un dodamies uz kaimiņu Jespers park. Viņš atzīmē kartē īpaši ainaviskas apmešanās vietas. „Ziniet, Banff ir kā Gucci vai kā Dolce&Gabana – glamūra pilna, tomēr bezgaumīga vieta”, viņš saviebjas. „Pilsētas kempings?”, gribam dzirdēt sarga veidoli par to. Atbilde ir brīnišķa. „Labā lieta ir tāda – pilsēta ir blakus”, viņš saka un turpina, „un sliktā lieta ir tāda – pilsēta ir blakus”. Vel brīdi pļāpājam ar kolorīto vīru, kamēr aiz mums parādās nākamais auto.

Atraduši savu vietu, uz karstām pēdām uzceļam telti, kamēr nelīst. Es gan saku Rafaēlam, ka man ir sajūta, ka lietus no mums ir aizmucis, bet viņš tomēr neliekas mierā, kamēr telts nav uzslieta. Tad dodamies apgaitā pa nelielo kempingu. Iespaidīgākie skati paveras no ezera krata – ūdens ir neparasti dzidrs un tā krāsa.. hmmm, atceraties zeļonku – ūdens ir aptuveni tādā krāsā, tikai viegli atšķaidīts. Dabā tas izskatās pagalam neparasti, tikai nofotografēt šo krāsu nekādi neizdodas. Apsēžamies ezera krastā un esam ļoti priecīgi, ka hostelī nebija brīvas vietas – šeit ir daudz, daudz skaistāk (un krietni lētāk).

Atvilkuši elpu, dodamies gatavot vakariņas – sameistarojam improvizētus grieķu salātus un sacepam desu, kuras mūža ilgums tuvojas izskaņai. Pēc tam visu rūpīgi nokopjam, lai nekristu lācim par kārdinājumu. Vēl mirkli pavakarējam pie ezera, bet tad Rafaēlu vilina miegs, bet mani ne pavisam, tāpēc paķeru kompi un dodos uz kempinga vidū esošu nojumi – tur ir gaisma un tur ir siltums, kuras malkas krāsniņa. Šovakar ir diezgan vēsi, iebraucot parkā auto radīja +13 grādus, tagad noteikti ir vēl mazāk. Kas par to, būs labāks miegs.

  1. jūlijs, 15. Aļaskas road-trip diena, 263. ceļojuma diena

Šodien pieveikti 150 km, kopumā 5184 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports 52 CAN
Pilsētas transports
Proviants 160 CAN
Naktsmītnes 21 CAN
Izklaide 57 CAN
Citi 6 CAN
Dienas tēriņi 296 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 2451 CAN

2 responses to “Paviesoties pagātnē

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s