Ametistu spaiņi, gulošais milzis un auto iestumšana no kraujas kanjonā

Nezinu, kā Rafaēlam izdodas teleportēties caur telts sienām, mani nepamodinot, bet, kad atveru acis, esmu viena. Man nav ne jausmas, cik ir pulkstenis, bet ir sajūta, ka nogulēts kārtīgs laiks strēķis un var arī celties augšā. Izbāžu galvu no telts un redzu Rafaēlu soļojam no dušas puses. „Vai tu jau paspēji nomazgāties?”, prasu. Izrādās nē, arī šeit dušas jādarbina ar monētām un viņš nāk pēc tām. Kas jādara, jādara- es arī saberu kastē nepilnus divus dolārus un aši knaši nomazgājos.

Tad laiks brokastīm – Rafaēls uzvāra kafiju speciālā kanniņā, es apleju biezumus ar karstu ūdeni, tā man garšo vislabāk. „Viņi Polijā visi tā darīja, vēē”, Rafaēls saviebjas, atceroties savus studiju gadus šajā valstī. Sākam runāt par mūsu reģiona īpatnībām un Rafaēls atminas, ka māsa viņam vaicājusi, kāpēc Zane nekad nesmaidot. Viņš esot paskaidrojis, ka viņa vienkārši neprot atpazīt postpadomju smaidu. Un man šķita, ka esmu viens priecīgs elements, bet izrādās, no malas tā vis neizskatās. Tīrie joki.

Ieturējuši vieglas brokastis un nojaukuši māju, jau ap desmitiem sēžam auto, juzdamies dikti lepni par operatīvo rītu. Šodien esam nolēmuši neskriet, bet beidzot sākt baudīt pa ceļam piedāvātos smukumus. Ouimet provinciālais parks ir pirmais, kuru apskatām tuvāk. Uz to ved neliels, asfaltēts ceļš. „Pag, man šķiet, ka tur ir lācis”, šoreiz Rafaēls ir acīgāks. Es nobremzēju, arī pretimnākošais auto dara to pašu, un mums pa vidu pāri ceļam pārlēkšo pusaugu lācēns – kādu pusotru metru garš, dikti tievs un dikti veikls. Saku Rafaēlam, ka ar tādu es negribētu skrieties.
– „Jā, viņi arī peld un kāpj kokos”, Rafaēls papildina manis teikto, „bet var mēģināt skriet no kalna lejā, jo viņi klunkurē”.
– „Es arī klunkurētu un ar pilnām biksēm”.

Nepaiet ne piecas minūtes, kad no ceļmalas uz mums atkal skatās lācis – šoreiz tikai kādu metru liels lāčabērns. „Mazulis nav bīstams, bet mamma gan”, Rafaēls saka, „un viņa, visticamāk, ir tepat tuvumā”. Saku, lai Rafaēls nobildē lāci, viņš to arī dara, iznāk bilde – klusā daba ar krūmiem, kuros slēpjas lācis. Ja kārtīgi pievelk tuvāk un ir bagāta iztēle, patiesībā viņu var tur saskatīt.

_DSF1683

Tā nu lāču pavadībā nonākam pie dabas parka. Ieejas maksa šeit ir pavisam simboliska – ziedojums 2 USD apmērā. Desmit minūtēs var tikt līdz skatu laukumam, no kura paveras galvu reibinoši skati uz kanjonu. Tālu lejā mētājas auto riepa, meitene informācijas centrā solīja pēc atgriešanās pastāstīt, kāpēc tā tur atrodas. Izrādās, kādreiz šis kanjons bijis pieejams no mazliet attālāka ceļa un vienreiz asprāši izdomājuši – kāpēc gan no sava vecā, nokalpojušā auto vraka nevarētu atbrīvoties ar efektu – nostumjot to no klints un vērojot, kā tas iekrīt kanjonā. Laikam skats ir bijis tik varens, ka pirmatklājēju piemēram sākuši sekot arī citi un tā tas pamazām pildījies ar auto atlūzām, to starpā bijis arī kāds saldējuma furgons. Tad vēl lielāki asprāši izdomājuši – kāpēc gan gaidīt vrakus, ja var nostumt lejā kādu no stāvvietā novietotajiem auto. Vienā brīdī prieki tomēr beigušies un ceļš ticis aiztaisīts. Pirms gadiem septiņiem no kanjona ar lidaparātiem izcelti arī vraki, atstāta vien vientuļa riepa, lai stāstītu leģendu par šeit nesen notikušajiem nedarbiem.

Mūsu nākamā pieturvieta ir viena no daudzajām apkaimes ametistu raktuvēm. Tās vairs īsti nedarbojas, bet tūristi var aplūkot gan pašas raktuves, gan arī iegādāties kādus no šos kristālus, kas bagātīgi mētājas apkārt, var arī tos doties sakalt. Raktuvju saimnieks mums piedāvā spaini, tā ir mērvienība, kādā parasti ļaudis iegādājas šos akmeņus. Mēs pateicamies un atsakāmies. Aizbrienam līdz akmeņu laukam un katrs paceļam vienu mazu, violetiem kristāliem klātu šķembu, būs gana. Par abiem akmeņiem šķiramies no viena Kanādas dolāra jeb 0,75 USD.

_DSF1750

Tikmēr pulkstenis tuvojas diviem dienā un par to liecina ne tikai laikrādis, bet arī mūsu vēderi. Degvielas stacijā nopērkam lavašu un domājam, ko darīt tālāk. Ai, lai būtu īsā diena – brauksim uz 35 km attālu Guļošā Milža provinciālo parku un paliksim tur. Rafaēls atceras mūsu Antarktīdas ceļa biedrenes Džoannas padomu, ka šī vieta viņai šķitusi viena no skaistākajām Kanādā.

Kad piebraucam pie kempinga reģistrācijas, darbiniece prasa, vai mums ir rezervācija. Saskatāmies un viegli ķiķinādami atbildam, ka nav vis – pats ceļš mūs pie viņiem atvedis. Viss labi, brīvas vietas esot, tikko viena sieviete esot atteikusi premium vietu pašā ezera krastā, jo tur esot pārāk vējains. Vai mēs to vēloties? Atkal saskatāmies – bet, protams, lielāks vējš = mazāk odu. Kamēr Rafaēls kārto reģistrāciju, iepazīstos ar informācijas dēli – puse no tur redzamās informācijas or par to, kā izvairīties no lāčiem. Protams, nedrīkst atstāt nometnē neko ēdamu, tāpat arī ņemt pārtiku teltī, pat našķus nē. Vēlams arī neiet gulēt ar tām pašām drēbēm, ar kurām gatavotas vakariņas, lāča deguns esot makten labs.

Atraduši mūsu vietu, noelšamies – mums ir savas trepītes pieejai pie ūdens un tieši iepretim guļ Lielais Milzis, šī parka simbols. Sākam ar pusdienām, tad uzceļam māju un domājam, ko darīt tālāk. Saku Rafaēlam, ka ar vai bez viņa vēlos mazliet apskatīt šo parku. Viņš nopūšas un uzvelk kurpes. Labi, braucam. Iesākumā izmetam līkumu pa kādreizējo sudraba raktuvju strādnieku ciematu, tad aizstaigājam līdz ūdens malai, kur var aplūkot „Sea lion” – akmens arku ezera krastā.

Pēc „kultūras programmas” atgriežamies nometnē – es ķeros pie rakstu darbiem, Rafaēls lasa Lonely Planet par Kanādu, ik pa laikam daloties ar kādu atklāsmi. Viņš atzīst, ka ir samērā interesanti lasīt par savu valsti no tūrista perspektīvas. Mūsu nometni atkal aplenkuši „mazie šveicieši” – viņi cenšas nočiept zemesriekstus un lēcas, kas bļodā mērcējas uz galda. Mans dators šīm šķiet labu labais paliktnis.

_DSF1910

Izvelku arī savu ametistu un aplūkoju ciešāk, tagad, vakara saulē tas šķiet vēl brīnumaināks.

_DSF1879

Vienā brīdī attopamies, ka laikam jāsāk gatavot vakariņas. Ieskatāmies pulkstenī, va-vellos, jau deviņi, tiešām pēdējais brīdis. Krietnu laiku staipām apkārt gāzes plītiņu, lai saprastu, kur vējš to skar vismazāk, līdz beidzot vienu ievietojam bagāžniekā uz metāla pārtikas kastes, otru uz galda – krēsla un futlāra aizvējā. Katliņā vārās lēcas, bet pannā čurkstinās sīpoli, ķiploki un gaļa. Uz beigām apvienojam rezultātu un pievienojam garšvielas. Tad Rafaēls vēl iespiež sinepju drusku, jo sinepes, viņaprāt, palīdz uzlabot teju jebkuru sāļo ēdienu. Manuprāt, šo funkciju labāk veic krējums, tāpēc pievienoju arī to (precīzāk izsakoties, krējumam attāli līdzīgu substanci). Ar rezultātu esam apmierināti abi – šī ir jau trešā (un diemžēl pēdējā) ģimenes pašmedītā aļņa gaļas maltīte.

Pēc vakariņām Rafaēls nomazgā traukus, bet es iekurinu ugunskuru un, kamēr vēl ir gaišs, ķeramies atkal pie rakstu darbiem – es klabinu datorā, bet Rafaēls veic piezīmes blociņā „old school” stilā. Vienā brīdī viņš mani sauc uz ezermalu – vienu reizi gadā gaiss ir kukaiņiem pilns, lai tas notiktu, esot nepieciešama zināmu apstākļu sakritība. Nezinu, kā sauc kukaiņus, bet spriežot pēc analoģijas – tās ir viendienītes. Šonakt gaiss ņudz no mazajām lidotājām – izskatās, ka viņas negrib palaist garām ne brīdi no savas dienu garās dzīves. „Man šķiet, ka akmens, ūdens un Saule, skatoties uz mums, domā to pašu, ko mēs, skatoties uz viņām”, saku Rafaēlam, kurš piekrītoši kaut ko nomurmina un turpina rakstīt.

11. jūlijs, 3. Aļaskas road-trip diena, 251. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 353 km, kopumā 1634 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports 61 CAN
Pilsētas transports
Proviants 11 CAN
Naktsmītnes 53 CAN
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 125 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 470 CAN

One response to “Ametistu spaiņi, gulošais milzis un auto iestumšana no kraujas kanjonā

  1. “Postpadomju smaids” ! Superīgs formulējums! Un par ēdieniem tik garšīgi rakstīts,ka pēc izlasīšanas – ar postpadomju smaidu vaigos tipinu ciemos pie ledusskapja. :))))

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s