Beidzot ceļā mēs!

9:57 sēžam auto un esam gatavi ceļam. Paši neticam, ka esam tik precīzi – bijām vienojušies izbraukt 10 rīta. Dzīvoklī mantu kaudze izskatījās iespaidīga, bet tagad, kad tā prātīgi savietota mašīnā, vietas vēl ir atliku likām. Rafaēls pieslēdz mūziku, ierības kārtīgs metāls, un mēs dodamies ceļā. Piestājam pie mammas mājas, vakar, izrādās, esam aizmirsuši vēl vienu pārtikas maisu. Šķiet, pāris nedēļas varēsim iztikt ar mammas sarūpēto proviantu. Vēl apstājamies pie viena no deviņiem Rafaēla onkuļiem un aizņemamies aukstumkasti. Tad gan – pedālis grīdā un uz priekšu.

Brokastis nopērkam Tim Hortons, kanādiešu Mcdonalds versijā – šai vietā mēs iegriezīsimies bieži, visas ceļmalas ar šiem iestādījumiem pilnas. Izbraukuši no Monreālas, pielejam pilnu bāku par kādiem 50 USD – jo vairāk uz rietumiem brauksim, jo lētāka taps degviela. Paši vēdera degvielai iegādājamies šālīti ar avenēm – ir ogu sezona un ķermenis brēc pēc vitamīniem.

Pagaidām pie stūres sēž Rafaēls, viņš šo reģionu labi pārzina, jo te atrodas viņa ģimenes vasaras namiņš pie viena no daudzajiem ezeriem. Tikmēr es dzenu uz priekšu nākamās zeķes – šīs būs Rafaēlam. Tā kā viņš mani ik pa laikam apceļ, saucot par „da-da, ņet-ņet”, tad tādas zeķes arī dabūs – viena būs „jā” zeķe, otra „nē”.

Pusdienpauzē piestājam ceļmalā, ezera krastā un izvelkam mammas sūtījumus – pīles gaļas pastēti, etiķūdenī ietūcītas olas, olīveļļu ar garšvielām un maizi, ko nopirkām pa ceļam senā maizes ceptuvē. Šādas pieturvietas te ir ik pa laiciņam, ar visu sirsniņmāju, arī kempingu norādes zib ik pēc dažiem kilometriem, izskatās, ka ar nakšņošanu problēmas nebūs. Un beidzot ieraugu Kanādu tādu, kādu biju to iedomājusies savā iztēlē – visas ceļmalas ezeru piekaisītas, mežiem klātas un mājas nevienas. „Neuztraucies”, saka Rafaēls, „tādus skatus tu redzēsi vismaz turpmākos 2000 km”.

Ik pa laikam piedāvāju nomainīt Rafaēlu pie stūres, bet viņš apgalvo, ka jūtas labi un ir gatavs turpināt braukt. Kas man – varu sēdēt blakus un adīt, klabināt datorā vai vienkārši blisināties riņķī. Pievakarē piestājam pie veikala, gribam nopirkt alu, bet tā kā tas nestāv ledusskapī, piedāvāju to aizvietot ar vīnu. „Nē, man ir labāka ideja”, Rafaēls noliek vīnu atpakaļ plauktā un paņem šampanieti, „mums jānosvin šī ceļojuma sākums”.

Šodien ir ļoti īpaša diena – ne tikai mūsu ceļa sākums, bet arī mammas dzimšanas diena. Pirms kāda laika mamma man veltīja vienu no saviem raksta honorāriem ar tekstu, „lai bērniņš paēdis un izgulējies”. Padevīgi ziņoju – bērniņš gan paēdis, gan izgulējies, gan priecīgs līdz ausīm par gaidāmo ceļojumu! Bučas, bučas un lielais paldies! Arī visiem Zaķiem sirsnīgie apsveikumi!

Pēc veikala vizītes tomēr nomaināmies – kaut kas Rafaēla izskatā liecina, ka viņam vairs nebūtu veselīgi braukt. Pēc dažiem kilometriem ceļabiedrs atviegloti nopūšas – esot tik labi sēdēt labajā auto pusē. Es pasmaidu pretim un saku, ka ir tik labi sēdēt auto kreisajā pusē. „Nu tad visi laimīgi”, Rafaēls rezumē. Tagad, kad esam gatavi naktsmītnei, Mērfijs ir uzdevumu augstumos un aizvācis visas norādes. Es izmantoju „Trīs vīros laivā” aprakstīto stratēģiju tējas vārīšanā un saku Rafaēlam, ka nekādi mūs kempingi šonakt neinteresē. „Protams, kurš gan vēlas gulēt zem klajas debess kopā ar odiem?”, Rafaēls piekrīt. Ha! Nepaiet ne minūte, kad parādās pirmā norāde uz kempingu.

Griežam iekšā un, iegādājušies luksusa telts vietu pašā ezera krastā (pirmais vakars, ja), braucam iekārtoties. Telts ir liela un viegli uzceļama. „Es to iegādājos, kad daudz pelnīju”, paskaidro Rafaēls. Kamēr es piesēžos pie šī ieraksta tapināšanas, viņš uzrīko revolūciju mašīnā. „Man šķiet, ka nepieciešams optimizēt vietu”, Rafaēls paziņo. Mēs mazliet padiskutējam par lietu kārtību pasaulē un bagāžniekā, tad Rafaēls kādu stundu pārvieto priekšmetus pa mašīnu, līdz beidzot ir ar dzīvi apmierināts – tagad viss izskatās labāk un lietus (un izmisuma) gadījumā varēsim nakšņot auto.

Es arī nolieku kompi malā. Atskan šampanieša paukšķis un mēs pārceļamies tuvāk ezeram, lai vērotu vēlo saulrietu. Esam nonākuši tālāk ziemeļos un vakari šeit ir garāki. Kad saule noslēpjas aiz eglēm, ejam gatavot vakariņas – pirmās notiesāsim aļņa gaļas desiņas, tās izskatās visātrāk patērējamas. Šejienes kempingos katrā vietā ir arī neliels metāla grils, izsautējam desiņas folijā, tad apcepam uz restēm. Mmmmm!

Kamēr gatavojam un ēdam vakariņas, nakts ir satumsusi un izklājusi virs mūsu galvām zvaigžņu segu. Turpinām vakarēšanu ezera krastā. Šis ir viens no daudzajiem atklāto sarunu vakariem, kad apspriežam pagātnes pareizos un nepareizos lēmumus, lai gan grūti pateikt, kurš bijis kurš. Šo sarunu saturs nekad nenonāks bloga lappusēs, tāpat kā iemesli, kāpēc mēs neesam un nekad nebūsim pāris. Bet tieši šis apstāklis palīdz atklātībai un varu Rafaēlam uzdot jautājumus, kurus nekad neapspriestu ar kādu, kurš man simpatizētu kā pretējais dzimums. Bet man šķiet, ka šīs sarunas ir ļoti veselīgas – esmu uzzinājusi daudz jauna, visvairāk par attiecību skatu no vīrieša perspektīvas – kas patīk, kas kaitina, kas ir svarīgs un kas nē. Protams, viss ir individuāli, bet vairākas atziņas esmu aizāķējusi aiz auss. Vienā brīdī zvaigznes sāk birt kā āboli vējainā rudens dienā un mēs apklustam, lai pabūtu ar tām un pieāķētu katrai pie astes savu vēlēšanos.

9. jūlijs, 1. Aļaskas road-trip diena, 249. ceļojuma diena

Šodien pieveikti 594 km, kopumā 594 km.

Izdevumi (CAN, 2 pers.)