Zolīte un šampanietis uz ezera

Vakar bija dīvāna diena – televizors un filmas. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu visu dienu pavadījusi, vārtoties pa dīvānu un blenžot kastē. Bet kādreiz vajadzīgas arī tādas dienas. Labi, gluži neproduktīva šī diena arī nebija – uzrakstīju divus bloga ierakstus un pabeidzu pirmo zeķi.

Šodien mēs sakrāmējam somas un dodamies izbraucienā ārpus pilsētas. DžīEs ir mūs uzaicinājies paciemoties pie ezera, kur ir viņa ģimenes atpūtas vieta gadiem. Apvaicājos Rafaēlam, vai tur būs pieejama elektrība un ūdens – viņš atbildes vietā velta nepārprotamu „bet, protams” skatienu. Un, internets? Nē, tas gan neesot, būšot tehnoloģiju brīvdienas.

Savācam otrā pilsētas malā DžīEsu, kas ir gauži labā noskaņojumā – šī bija viņa pēdējā skolas diena un priekšā divu mēnešu atvaļinājums. Līdz ezeram ir pusotras stundas brauciens – pļāpājam muļķības un baudām ainavu. Vietām tā ir gluži līdzīga Latvijai, bet vietām apkaimes kalni un daži klinšu atsegumi atgādina par atrašanos citviet. Pa ceļam piestājam nelielā ceļmalas krodziņā – man esat jānogaršo viens no Kvebekas „fast food” nacionālajiem ēdieniem „poutine” – frī kartupeļi ar sieru un mērci. Neko, nekāda vaina!

Tad vēl piestājam veikalā un iegādājam proviantu tuvākajām dienām, drīz ceļš ved iekšā mežā un ieraugām tālumā parādāmies ezera ūdeņus. Iebraucot kempinga teritorijā, es cenšos ieturēt neitrālu seju. Manā galvā šī vieta bija mīlīga meža nomale ezera krastā, bet mēs iebraucam milzīga kempinga teritorijā. Lieli kempingi nav manas mīļākās vietas. Bet, man ir sajūta, ka jātur mute ciet un jāpatur viedoklis pie sevis. Labā lieta ir tāda, ka mūsu palikšana ir kempinga nomalē un tādējādi pieejama vismaz neliela privātuma ilūzija. Jā, ja šeit nebūtu tāda civilizācijas koncentrācija, būtu lieliski – visapkārt dažnedažādu sugu koki, puķes, ezers.

Noliekam mantas treilerī un dodamies izpētīt apkaimi. Ūdens nav pārāk silts, bet puiši nopeldas – „tas skaitās kā duša”, Rafaēls paskaidro. Šie tomēr ir piefiksējuši, ka ar manu noskaņojumu kaut kas īsti nav kārtībā un prasa, ko es šodien tāda klusa. Aizbildinos ar kaut kādām muļķībām.

Lai vakarā būtu ugunskurs, ķeramies klāt pāris nejaukiem malkas klučiem. Pa kārtai dodamies uzbrukumā zarainajiem un ne pārāk sausajiem egles monstriem, pamatā bez īpašiem rezultātiem. Uzskatu sevi par diezgan labi malkas skaldīšanas amatieri, tomēr ar šiem milzeņiem un nenormāli smago cirvi neesmu diez ko labs cīnītājs. Parasti malku var saskaldīt ar prātu, bet šajā situācijā nepieciešams arī spēks. Pēc ilgāka cīniņa puišiem izdodas pieveikt vienu no bluķiem – otrs nejaucenis nepadodoties jau trešo gadu.

Pēc tam pārejam pie kāršu spēles. Nekādi nevaram atcerēties ar Rafaēlu interesantu spēli, ko mums iemācīja Karims, ķeramies klāt kādai Kanādā populārai versijai, bet tā mums diezgan ātru apnīk. Tad puiši prasa, vai varu viņiem iemācīt kādu latviešu kāršu spēli, man nekas cits kā „Zole”, kuru sitot nosista ne viena vien diennakts, nenāk prātā. Saku, ka ir viena, bet tā ir diezgan sarežģīta. Labi, lai es mēģinot pārbaudīt viņu intelektu. Sākumā spirinos, bet beigās tieku pielauzta. Cik nu labi mācēdama, izstāstu noteikumus un sākam spēlēt ar atvērtām kārtīm. Nav slikti, vien puišiem grūti atcerēties, kas ir trumpji un to, ka karaļa vērtība šai spēlē ir relatīvi zema. „Tātad jaunie zēni ir vērtīgāki nekā vecie”, DžīEs pārjautā. „Jā, bet meitenes ir vissvarīgākās, to neizmirstiet!”, mēs koķetējam. Uzzīmēju arī šiem kāršu stipruma ilustrāciju, lai ir kur ieskatīties apjukuma situācijā. Drīz vien jau spēlējam ar aizklātam kārtīm un uz punktiem. Ik pa laikam puiši izstrādā muļķības, bet kopumā viņiem veicas tīri labi. Drusku sirreāla sajūta spēlēt zolīti otrā pasaules malā.

Tad klāt ir vakariņu laiks, tiek piedarbināts dzels nezvērs un gaļa nonāk tā rīklē. „Zane, vai varam lūgt tavu palīdzību salātu departamentā”, Rafaēls vaicā un es aši sagriežu gurķus, tomātus, papriku un salātlapas. „Salātu departaments ir pabeidzis darbu”, saucu puišiem. Arī gaļa ir gatava un mēs ieturam pavisam smalkas vakariņas. Paēduši, dodamies vēlreiz pie ezera. Naktī tas izskatās citāds un, apgūlušies uz laipām, veramies miglā tuvu ūdenim un zvaigznēm tālu augšā.

_DSF0526

Atskan paukšķis, DžīEsam atverot prosecco. Man tagad jānožēlo grēki. Dažreiz mēs esam tā pārliecināti par kādu faktu, ka to nepārbaudām. Es labi zināju, ka man ir sen, sen ieplānota īpaša diena īsi pēc Jāņiem, kad man jāiemalko glāze prosecco par godu Danas Dombrovskas kāzām. Un es biju pārliecināta, ka tas ir 26. jūnijs. Agri no rīta, ieskatījusies bloga kalendārā, konstatēju, ka tas tomēr bija 25. jūnijs un tas bija vakar. Nu ko, bija ir divas iespējas – uztaisīt bildi un izlikties, ka neesmu neko sajaukusi, vai atzīties grēkā un teikt kā ir. Kā nojaušat, esmu izvēlējusies otro versiju. Bet šeit, ezera vidū, starp miglu un zvaigznēm, šovakar ir daudz īstāks brīdis šampanietim nekā vakar. Es uzsaucu tostu Danai, domās un vārdos vēlu labāko tajā, kas sekos. Protams, Rafaēls savā iedzimtajā brutalitātē jautā, kāds ir šķiršanās procents Latvijā, par ko saņem šņācienu no manas puses. DžīEs pateicas mums, ka esam atbraukuši uz šejieni un stāsta, cik daudz viņam šī vieta nozīmē kopš bērnības. Priecājos, ka esmu paturējusi muti iepriekš un tagad, naktī, arī man šī vieta šķiet burvības apdvesta. Mēs pateicamies par iespēju būt šeit, tad apklustam, atkal atguļamies uz laipām, lai pabūtu katrs ar savām domām un zvaigznēm.

25., 26. jūnijs, 235., 236. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 60 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 60 USD
Ceļojuma bilance – 1465 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s