Kad atveru acis, apkārt ir pilnīgs klusums, puišu gultas tukšas. Izskatās, ka šie kaut kur devušies un atstājuši mani izgulēties. Paraugos ārā pa durvīm – nē, abi sēž klusi kā pelītes, iebāzuši degunus kafijas krūzēs un grāmatās. Rafaēls, pamanījis mani, paskatās pulkstenī, tad pār saulesbriļļu malu uz mani, un paziņo, ka man izdevies nolauzt 12 stundas miegā. Lieliski, tas nozīmē, ka ķermenim bija nepieciešams izgulēties.
Iesākumā ielienu dušā – pat kempinga duša šeit ir lieliskā kārtībā, ūdens ir silts un spiediens stiprs. Tad paķeru kafiju un kruasānu, un pievienojos puišiem. Arī DžīEsa tēvs ir atgriezies un varu izklaidēties, klausoties šo jokos, kurus man par prieku šie šobrīd dzen angliski. Abi velk viens otru uz zoba un vienā brīdī DžīEs saka, ka tēvam vajadzētu ar lielāku cieņu un mīlestību attiekties pret savu vienīgo dēlu. Tēvs ietur nelielu klusuma pauzi un paziņo, „tas ir – tu domā, ka esi mans vienīgais dēls”. Un tādā garā.
Pēc brokastīm esam gatavi pavingrot, DžīEs izvelk ko garāžas divus kajakus, uzstutē uz pašbūvētiem ratiem un mēs dodamies ezera virzienā. Iesākumā aizairējam līdz vietai, kur ezers pārtop upē – dēļ nelielām slūžām tālāk ar laivām tikt nevar. Tad airējam otrā virzienā – DžīEs aizbrauc nodot laivu Rafaēlam, es apvaicājusies, vai drīkstu izmest lociņu uz otru pusi un saņēmusi apstiprinājumu, turpinu ceļu. „Tikai turies tuvumā krastam, tās laivas te ir trakas”, DžīEs piekodina. Jā, katru reizi, kad garām patraucas kāds no kuteriem, kajaks jāsagriež perpendikulāri viļņiem un tie „jāpārdzīvo”. Gribu redzēt, kas ir aiz līkuma un ceru atrast kādu civilizācijas neskartu ainavu, bet nonākusi tur, konstatēju, ka arī pārējā ezera krasts izskatās tieši tāpat – cita pie citas satupušas vairāk un mazāk greznas mājas, teju pie katras gozējas kāds peldlīdzeklis, laiva, kuteris, ūdens motocikls. Griežu riņķī un, tā kā atpakaļ gribu doties gar otru krastu, novērtējusi, ka tuvumā nav nevienas laivas, airējos pāri ūdens klajam. Kad esmu vidū, tās sāk braukt no visām pusēm. Tad nu pieķeros airim no visa spēka un pēc pāris minūtēm esmu prom no ūdens nezvēru ceļa.
Pēc airēšanas mazliet atpūšamies, tad puiši aizbrauc uz veikalu iepirkties. Kad jaunieši atgriežas, apvaicājos, vai viņi ir atcerējušies nopirkt dažas lietas, ko lūdzu. Viņi vainīgi saskatās un pakrata galvu, protams, aizmirsuši. Rafaēls dod man mašīnas atslēgas un saka, ka varu aizbraukt uz veikalu pati, ja vēlos. Hmm, kāpēc ne. Esmu mazliet sabijusies pirmo reizi braukt ar svešu auto, bet agrāk vai vēlāk man tas būs jādara un Rafaēls uzskata, ka pirmo reizi labāk braukt vienam, lai nav neviena padomdevēja, kas traucē. Pēdējo reizi pie stūres sēdēju Urugvajā, bet tai bija manuālā ātrumkārba. Rafaēla Hondai ir automātiskā un man mazliet jāiespringst, lai savaldītu kreiso kāju no vēlēšanās piedalīties satiksmē. Tomēr viss ir labi, auto ripo ka prieks un, atgriežoties no īsā izbrauciena, jūtu, ka mana draudzība ar Aisbergu 2 ir nodibināta.
Pēcpusdienā dodamies uz kempinga centrālo laukumu – tur šovakar notiek pasākums. Puse no atpūtniekiem šeit ir no Kvebekas provinces, otra puses no pārējās Kanādas. Kvebekas nacionālie svētki ir 24. jūnijā, bet visā Kanādā tie ir 1. jūlijā. Lai neaizvainotu nevienu no pusēm, šeit svinības notiek abiem datumiem pa vidu. Svētku nojume ir izrotāta ar Kvebekas un Kanādas karodziņiem, pasākums tiek vadīts gan franču, gan angļu valodās. Mielasta norise ir oriģināla – katrs pats ir atbildīgs par gaļas sadaļu, bet folijā cepti kartupeļi un salāti ir kolektīvi pieejami.
Drīz vien sāk skanēt mūzika un mēs dodamies tuvāk skatuvei. DžīEsa tēvs sēž pie bungām, pārējie trīs skatuves mākslinieki valda pār ģitāras stīgām un dzied. Sākumā deju placis ir tukšs, bet lēnā garā tumsa sāk pulcēt ļaudis un drīz vien sāk izskatīties pēc labas ballītes. Viena no vakara sadaļām ir loterija, biļetes tēvs bija nodevis man glabāšanā, bet tagad piešķiru tās DžīEsam – es troksnī lāga nedzirdu, kādi skaitļi tiek saukti, un vieglāk tiem izsekot, ja ir zināmas abas valodas. Tavu brīnumu, pirmais izsauktais skaitlis ir mūsējais un DžīEs vinnē 100 Kanādas dolārus, galīgi nav slikti!
Rafaēls gan pa šo laiku ir kaut kur nozudis, bet kas nu viņiem visiem var izsekot. Debesīs sākas saulrieta izrāde un es dodos noķert kādu kadru. Nospriežu, ka skats no laipas būs labāks un dodos pa to uz priekšu. Ha, tās galā sēž arī Rafaēls.
– „Kā tu mani atradi?”, viņš prasa.
– „Es tevi nemeklēju”, atbildu kā ir.
Noskatāmies pēdējo cēlienu un atgriežamies ballītes jautrībā. Arī mūzikā angļu dziesmas tiek miksētas ar franču, pēdējās izpelnās lielāku atsaucību, mani draugi aizrautīgi auro līdzi veciem kvebekiešu šlāgeriem. „Zane, mācies franču valodu, būs daudz jautrāk”, Rafaēls kārtējo reizi nosaka. Jā, šī valoda ir manā „to do” sarakstā, bet līdz šim spāņu valodai bija prioritāte. Ap pusnakti grupa nospēlē pēdējo gabalu un tiek uzlikta disko mūzika. „Vecākā paaudze liek mūziku jaunākajai, bet tas nestrādā, drīz te būs pavisam tukšs”, Rafaēls prognozē un, kad pēc nelielas pauzes atgriežamies „notikuma vietā”, viņam izrādās taisnība, mūzika skan tukšai vietai. Mēs nolemjam atgriezties uz laipas un turpināt vakarēšanu tur. Tā arī darām. Vakari, kas beidzas ar kailpeldi ezerā, ir labi vakari.
27. jūnijs, 237. ceļojuma diena
Izdevumi
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 40 USD |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 40 USD |
| Ceļojuma bilance | – 1480 USD |
