Kanādas dienvidamerikāņi

„Lūdzu, lūdzu, esi vaļā!”, Rafaēls murmina, piestādams pie ceturtā lielveikala. Arī tas ir ciet, šodien visā valstī ir brīvdiena. Pulkstenis tuvojas divpadsmitiem dienā, viesi ir uzaicināti uz vieniem un mums nav nekā ēdama. Svinības bija paredzētas citā vietā, bet plāni mainījās un pasākums notiks Rafaēla pagalmā. Mums neatliek nekas cits kā atgriezties sākuma punktā un sameklēt ko galdā liekamu piemājas veikaliņā, kas laimīgā kārtā ir vaļā. Sapērkam tajā, kas nu ir pieejams, mērkaķa ātrumā sagriežam dārzeņus, sataisām maizītes un ieliekam gaļu atkausēties karstā ūdenī. Neticamā kārtā īsi pēc vieniem viss ir paveikts un mēs atviegloti uzelpojam.

Viesi gan sāk ierasties pēc diviem, „mēs esam Kanādas dienvidamerikāņi”, paskaidro Rafaēls. Pirmie ierodas Rafaēla onkuļi, drīz ir klāt arī DžīEs un Alekss, draugu ģimene ar divām burvīgām atvasēm un vēl pāris draugi. Arī viesi atnes šo to galdam un rezultātā tas izskatās pavisam glauni. Gaļas šefpavārs ir DžīEs, pēc pāris grilā pavadītām stundām cepetis garšo neticami labi.

Vienā brīdī Rafaēls atceras izkārt Kvebekas provinces karogu, ko viņam uzdāvinājusi vecmāmiņa. Vairums šejieniešu ir lieli nacionālisti. Lielākā daļa viesu runā arī angliski un es tieku iesaistīta sarunās, tomēr diezgan bieži visi apkārt iegrimst dzimtajā franču valodā un tad es atkal pievēršos savam adīklim. Ļaudis, protams, brīnās par šo antīko nodarbi un uzdod dažādus dīvainus jautājumus. Arī mazās peles, ar laiku pieradušas pie manis kā svešinieces, čivina riņķī un uzdod visādus jautājumus, uz kuriem atbildes vietā varu vien muļķīgi smaidīt. Konstatēju, ja man ar kādu jārunā citā svešvalodā kā angļu, automātiski to daru spāniski. Tas meitenēm, protams, liek secināt, ka man šī valoda ir dikti tuva un tieku pie „Are you sleeping?” dziesmiņas spāniski.

Frenks Kuks man ir atsūtījis Līgo sveicienu, tāpēc aizņemos no bērniem krāsainus flomāsterus, lai sagatavotu paldies ziņu, kuru palūdzu mazajām izdekorēt, te nu rezultāts! Mīļš paldies, Frenk!

Pēcpusdienā saulainā diena lēnām pārvēršas pelēkā, tad apkārt sāk staigāt zili melni mākoņi, kas vienā brīdī neiztur un sāk bērt no debesīm lielas lietus lāses. Katrs paķer tuvāko bļodu un skrien pa kāpnēm augšup, lai glābtos no slapjuma. Noskrienu vēlreiz lejā, lai paskatītos, vai te ir vēl kas glābjams. Galds ir nokopts, pamanu vien zālē mirkstam mazu kurpju pāri. Paķeru tās un iesprūku turpat zem garāžas jumta. Tur jau slēpjas meitenes vecāki un šie ir dikti priecīgi par „izglābtajām” kurpēm. Viņi arī apgalvo, ka man esot laba ietekme uz Rafaēlu. Mēs tiešām lieliski pavadām laiku, bet par labu ietekmi es šo procesu vis nedēvētu. Lai izbēgtu no pārpratumiem, pārjautāju, vai viņi zina, ka mēs neesam nekāds pāris. Jā, jā, man esot „laba ietekme kā draugam”, lai ko tas arī nozīmētu.

Kamēr ārā līst kā pa Jāņiem, jautrība tupinās iekštelpā. Visi aizrautīgi uzmēra kādu no daudzajām Rafaēla galvassegām, top smieklīgas bildes. Meitenes iesaistījušas DžīEsu svarīgā spēlē un bārdainais vīrs paklausīgi līdz ar viņām meklē krāsainām lellēm atbilstošus puzles gabaliņus. Rafaēls jau bija man stāstījis, ka mazajām, no kurām jaunākā ir viņa krustmeita, ļoti patīk te viesoties, jo šajās mājās nav noteikumu, var darīt visu, kas ienāk prātā.

Vakaram satumsot, lielākā daļa viesu dodas mājās, mēs paliekam trijatā ar DžīEsu. Vienā brīdī alus krājumi ir izsīkuši un mēs vēlreiz aizstaigājam uz piemājas bodīti. Bet ne jau šādi tādi – Rafaēls uzliek turbānu, DžīEs aizņemas armijas cepuri, es samierinos ar Urugvajas gaučo bereti. Tādējādi pašiem jautrāk un padarām vakaru krāsaināku arī pārdevējam, kuram jāstrādā svētkos. Vakars turpinās jēgpilnās un ne tik jēgpilnās sarunās, šoreiz gan uzzinu daudz jauna par šiem puišiem. Bet, visiem svētkiem (un alum) reiz pienāk beigas, tad nu apzinīgi nokopjam „kaujas lauku” un ar labi pavadīta vakara sajūtu liekamies uz auss.

24. jūnijs, 234. ceļojuma diena

Izdevumi