Auglība, mūmijas, futbols

Kā jau varēja paredzēt, arī brokastis smalkajā vietā ir smalkas bez gala. Žēl, ka vēders ir tā iekārtots, ka nevar uzņemt enerģiju ilgākam laikam uz priekšu. Pēc brokastīm prom nesteidzos un izbaudu visu atvēlēto laiku līdz pat ārā mešanas brīdim, kas ir 11 rītā. Personāls šeit ir laipns un atsaucīgs, man beidzot izdodas atrisināt visādus saimnieciskas dabas jautājumus – šo to pārtulkot, šo to izdrukāt.

Tad, nolikusi lielo somu, dodos pa gaismu apskatīt apkaimi. Sākumā aizstaigāju uz šosejas malā izveidotām lielām sejām, tad caur mazās pilsētas ieliņām čāpoju Auglības tempļa virzienā. Vispār tās tūrisma aģentūras ir baigās – viņu reklāmas materiālos biju redzējusi šīs vietas fotogrāfijas, bet, kad apvaicājos, kā uz to var tikt, vienīgā atbilde bija – individuāli, tūres netiek organizētas. Bet pateikt to, ka faktiski ar jebkuru mikroautobusu, kas kursē pa šoseju Bolīvijas virzienā, pa 1,50 solēm var aizbraukt līdz pašam objektam – to neviens nevar (ok, negrib) pateikt. Tā kā vēl viens plusiņš palikšanai šai vietā.

Auglības templis gan nav neko liels – akmeņu sētā uzstādīti objekti, kas atgādina ko nu kuram – daži elementi ir debesīs vērsti, citi zemē. Vietu aplūko arī amerikāņu kundzīte ar peruāņu gidu, es atļaujos izmantot situāciju un lūdzu gidam īsumā pastāstīt par šo vietu. Viņš ir ļoti runīgs un stāsta labprāt. Populārākā versija par šo vietu ir – Auglības templis, kurā senāk sievietes ieradušās kopā ar šamaņiem, šeit veikti rituāli un ziedošana Pačamammai, lai risinātu auglības jautājumus. Cita stāsta versija ir par to, ka kādreiz šī vieta bijusi ļoti nabadzīga un kādam zemniekam ienācis prātā izveidot šo vietu un radīt leģendu par Auglības templi, lai piesaistītu vietai apmeklētājus un veicinātu apkaimes ekonomisko izaugsmi. Vēl citiem redzamie objekti saistās tikai ar sēnēm, vēl citiem ar stabiņiem, pie kuriem ērti piesiet lopus. „Versiju ir daudz, izvēlies savējo, kam ticēt”, gids smejas. Šo dienu veltu Lienai Muraškinai – pastkartīte ir ceļā! Paldies, paldies!

Pēc vietējo objektu apskates savācu no viesnīcas lielo somu, kāpju mikriņā un dodos uz Puno. Šodien divos esmu sarunājusi ekskursiju uz Sillustani drupām. Šajā seno apbedījumu vietā apskatāmi milzu torņi jeb čulpas – no horizontāliem akmeņiem veidotās būves pieder pirmsinku laikam, bet gludiem akmens blokiem veidotās ir inku darinājums. Tā kā torņos apbedītās mūmijas tika bagātīgi apveltītas ar dārglietām, tad vairums torņu tika izlaupīti – nozagtas gan dārglietas, gan pašas mūmijas. Vienīgi trīs mūmijas palikušas tepat, tagad tās pārvietotas uz Puno muzeju.

Pēc Sillustani apskates īsi piestājam kādā vietējā saimniecībā, kur var aplūkot lamas un jūrascūciņas, kā arī nobaudīt čūskas uzlējumu ārējām kaitēm un dažādus produktus vēderam. Jocīgākais ir īpaši māli, kuri tiek iegūti upes krastā 4 metru dziļumā un kuri tiek ēsti ar kartupeļiem. Pagaršoju – māli kā māli.

Puno atgriežamies ap pussešiem, man kaut kā ir „jānosit” vairāk nekā četras stundas – desmitos vakarā atiet mans autobuss uz Arekipu. Atgriežos smukajā krogā ar puķēm logā un pasūtu vakariņas. Šovakar visu viesu acis piekaltas televizoram. Šobrīd Čīlē notiek Dienvidamerikas čempionāts futbolā, šovakar spēlē Peru ar Brazīliju. Sākumā cenšos kaut ko darīt datorā, bet pamazām apkārtējo noskaņojums pārņem arī mani un es pievēršos futbolam. Tā kā esmu Peru, jāfano par viņiem. Ilgu laiku rezultāts ir 1:1, bet īsi pirms spēles beigām Brazīlija tomēr realizē vienu no daudzajām iespējām un spēli uzvar. Vīri klusēdami izklīst, es beidzot ķeros klāt bildēm un blogam.

P.s. Zirznīgi sveicieni arī manam bračkam jaunākajam, kas vienmēr atbalsta manas ēverģēlības, šodienas Jubileumā!

14. jūnijs, 224. ceļojuma diena

Izdevumi