Dinozauriem pa pēdām

Šodien dodamies aplūkot pilsētas nomalē esošu dinozauru parku. Taksis mums izmaksā nepilnu dolāru no galviņas par vairāk nekā 5 km rāpšanos kalnā, tāpēc atļaujamies šādu komfortu. Īsi pirms galamērķa sasniegšanas mums gan nākas uzgaidīt minūtes desmit, kamēr taksists salej kūpošajā radiatorā ūdens divlitreni un temperatūras lampiņa uz paneļa mazliet nomierinās. Radiators šādi esot jāpalutina reizi dienā.

Šoferis mūs izlaiž pie milzīgas cementa rūpnīcas un apgalvo, ka esam klāt, vēl tikai jāpaiet neliels gabaliņš jāpaiet kājām. Par ieeju samaksājam 30 boliviano, vēl 5 jāpiemaksā par iespēju fotografēt, nopērkam uz visiem vienu. Dinozauru pasaules iepazīšanu sākam ar BBC dokumentālās filmas noskatīšanos, tad gide mūs sauc tālāk – pēc dažām minūtēm sākšoties ekskursija. Aizejam līdz vietai, kur izsniedz ķiveres, jo ekskursijas gaitā no stāvas sienas mēdzot krist lejā akmeņi, un… ko es tur redzu. Stāv mani trīs divdesmitgadīgie brieži kā dzīvi – Olafs, Eliots un Finlijs. Dažu dienu laikā šī ir ceturtā reize, kad mēs (ne)jauši satiekamies. Puiši ir tikuši vaļā no meitenēm un pievienojuši savai kompānijai vēl vienu holandiešu jaunieti. Iepazīstinu jaunos draugus ar „vecajiem”, šie ātri atrod kopīgu valodu.

Sākas ekskursija un gida pavadībā nokāpjam lejā no kalna, esam stāvas sienas priekšā, kas savulaik bijusi horizontāla un pa to pēdojuši dinozauri. Gids apgalvo, ka šī ir pasaulē lielākā dinozauru pēdu kolekcija, pašlaik šie saskaitījuši vairāk nekā 10 000 pēdu nospiedumus. Viņš demonstrē mums mazas dinozauru figūriņas, stāstot, kuras pēdas pieder kuras zortes dinozauram. Pēdu nospiedumus atradusi blakus esošā cementa rūpnīca, tagad šī teritorija ir iekonservēta, apkaimē tiekot atrastas arvien jaunas pēdas.

Pēc ekskursijas visi kopā apēdam pa hamburgeram, apskatām dinozauru figūras, tad lecam autobusā un dodamies centra virzienā. Autobusā pļāpāju ar Olafu, viņš retoriski vaicā, kur būs mūsu piektā nejaušā saskriešanās. Netālu no centra autobuss nonāk korķī, kāpjam ārā un turpinām ceļu kājām. Šeit, pilsētas nomalē esošajā tirgū, viss ir krietni lētāks, izmantojam iespēju un sapērkam proviantu vairākām ēdienreizēm. Ar Gerionu un Taisu man patīk ceļot, jo viņi ir vēl lielākās „budžeta spīlēs” nekā es, attiecīgi cenšamies dalīt izdevumus un kopīgiem spēkiem ietaupīt.

Centrā šķiramies no puišiem un norunājam nākamajā pilsētā Potosi palikt vienā hostelī. „Tā nav interesanti, sarunāt iepriekš”, Olafs vīlies saka. Mēs noliekam somas un dodamies pa šaurām ieliņām augšup uz skatu laukumu, esam šovakar iecerējuši vērot saulrietu un pilsētu satumstam. Nonākam tur minūtes desmit pirms saulrieta un pavadām pāris stundas – vērojot krēslu pārvēršamies tumsā, pilsētu iemirdzamies simtiem mazās logu un laternu gaismiņās. Beidzot kļūst vēsi un dodamies atpakaļ uz hosteli sasildīties un paēst vakariņas.

Vakara noslēgumā aizejam uz centrālo laukumu, esam izdīkušas, lai Gerions paspēlē ģitāru. Neviļus mums pievienojas pāris puiši no hosteļa, bet laukumā vēl daži vietējie puiši un suņi. Melns skaistulis (suns) neatkāpjas ne soli no Taisas un seko mums līdzi uz koncertu mīlīgā pagalmiņā, uz kuru mūs uzaicina vietējie. Taisa ir dejotāja un es ar vieglu skaudību skatos, kā par spīti vīna un alus ietekmei, smukā meitene griež dančus ne pa jokam. Es arī nodarbojos ar to, ko protu vislabāk – socializējos un pļāpāju ar blakus galdiņa puišiem no Portugāles. Viņi man rāda bildes no šī rīta pasākuma laukumā – izradās, ka šodien šeit bija ieradies prezidents Evo Moraless. Rafaēls arī šo prezidentu satika savā Bolīvijas apmeklējuma laikā – Moralesam bijis interesanti aprunāties ar ārzemniekiem un Rafaēls kopā ar ceļabiedriem ticis uzaicināts uz svinīgu ceremoniju un futbola spēli VIP viesu statusā.

25. maijs, 203. ceļojuma diena

Izdevumi: