Baltās pilsētas svētki

Mēs pamostamies no tauru pūtieniem un bungu rīboņas. Atveram balkona durvis un vērojam kā pa mūsu ielu soļo spilgti sarkanos tērpos ģērbti jaunieši ar mūzikas instrumentiem un karogiem – tā ir daļa no šodien notiekošās parādes. Esam pasnauduši vien pāris stundas, bet drusku možāki jūtamies. Un izsalkuši. Tāpēc viens no pirmajiem mūsu uzdevumiem ir atrast brokastis. Pa ceļam apskatām pilsētas centrālo laukumu, baltās baznīcas un citas ēkas – Sukre tiek dēvēta arī par balto pilsētu. Sev par kaunu atzīšos, ka biju dziļi pārliecināta, ka Bolīvijas galvaspilsēta ir La Paz, izrādās nē – tā ir Sukre. La Paz gan ir faktiskā galvaspilsēta, arī valsts vadība atrodas šajā pilsētā. Mirkli pavērojam parādi, bet, neredzēdami tai ne galu, ne malu, izspraucamies brīvākā brīdī cauri skatītāju pūlim un ejam uz tirgu. Tur sapērkamies visādus kārumus – maizi, sieru, augļus un dārzeņus, tad dodamies uz netālu parku, lai to visu skaitā atmosfērā pārvietotu mūsu vēderos.

Pēc dažiem kvartāliem esam sasnieguši parku, nosēžamies zālītē, izliekam produktus un gatavojam maizītes. Tikko cepta maize ar avokado sviesta vietā, tad pa virsu siers, tad tomāta šķēlītes, mazliet sasmalcināti ķiploki, oregano, sāls un pipari. Ēdam gardās sviestmaizes ar svētlaimīgām sejām un atzīstamies cits citam, ka šīs ir labākās brokastis, ko esam pēdējā laikā ieturējuši.

Kad vēderi pilni, dodamies pilsētas apskatē. Kristiāns man ieteica apmeklēt Sukres kapsētu, esot dikti smuka. Mēs ar Taisu esam kapu mīļotājas, bet Gerions ir mazliet skeptiskāk noskaņots un prasa, ko mēs tur darīšot. „Nu kā, pastaigāsimies, pavērosim apkaimi, cilvēki tur tādi ļoti mierīgi”, skaidrojam ceļabiedram. Kad nonākam galā, tieši Gerions ir vislielākajā sajūsmā – te ir vēl zaļāks kā parkā, miers, klusums; greznas, kolonām greznotas kapavietas bagātajiem un daudzstāvenes nabagajiem – viss kā dzīvē.

Atgriezušies hostelī, nedaudz atpūšamies – es atkal mazliet pasnaužu, jaunieši pļāpā un dzīvojas internetā. Tad Gerions brīvprātīgi piesakās pagatavot vakariņas, mums, meitenēm, protams, nekas nav iebilstams. Pavisam drīz tiekam sauktas ēst – kad ieraugām skaisti noformētos ēdiena traukus, sakām, ka vēl kādu laiku labprāt gribēsim ceļot kopā ar Gerionu. Mūsu apbrīna tikai pieaug, kad uzzinām, ka viņš šīs vakariņas pagatavojis gana radoši – izrādās, ka šajā hostelī nav pieejama virtuve un Gerions makaronus izvārījis elektriskajā kannā.

Ieturējušies, atkal ejam ielās. Rīt ir brīvdiena, tāpēc šodien cilvēki svin – joprojām turpinās parāde, centrālajā laukumā uz skatuves uzstājas armijas orķestris. Mēs klīstam pa naksnīgajām ielām, līdz, sekojot pūlim, tiekam ienesti kādā pagalmā, kur notiek šokolādes svētki, šai pilsētai esot senas šokolādes gatavošanas tradīcijas. Šodien šeit viss ir šokolādes zīmē – kokteiļi, saldējums, kūkas, kā arī krietni netradicionālākas lietas, piemēram, šokolādes hamburgeri vai vista šokolādes mērcē.

Izstaigājušies, atgriežamies centrālajā laukumā un klausāmies orķestra sniegumu. Solists ir diezgan briesmīgs, cenšas izspiest no savas balss toņus, kuriem tā nav radīta. Es smejos, ka tas droši vien ir kāda augsta ranga ģenerālis un pārējie baidās viņam pateikt, ka viņš dzied diezgan draņķīgi. Īpaši traki šo kakofoniju ir pārdzīvot Gerionam, kurš daždien naudu pelna kā ielu muzikants, dziedot un spēlējot ģitāru. Vācietim Gerionam ir 20 gadi, bet brazīlietei Taisai 22. Es stāstu šiem, ka tikko esmu „tikusi vaļā” no līdzīga vecuma kompānijas, laikam man pašlaik kaut kāda divdesmitgadnieku karma. Bet šie eksemplāri ir tikai divi un pagaidām kopā ar viņiem jūtos ļoti labi. Smejos un saku viņiem, ka abi ir atgriezuši man ticību savai vecuma grupai.

24. maijs, 202. ceļojuma diena

Izdevumi: