No rīta nelielā Samaipata rāda pavisam citādu vaigu – saules pielietas ielas, kārniņu jumti, mazas suvenīru bodītes un hosteļi uz katra stūra. Esmu kārtīgi izgulējusies un kopumā jūtos labi, tik tā kāja – sāp vēl trakāk kā vakar. Sasodīts, tas nozīmē, ka lielo paparžu meži, kas ir šeit tuvumā, man nespīd – tur diezgan lieli attālumi jāmēro kājām. Tomēr vēsturiskās, UNESCO pasaules mantojuma saraktā iekļautās drupas „El Fuerte”, gan gribu apskatīt.
Iesākumā aizkliboju līdz pilsētas centram – paēst brokastis un labas veiksmes gadījumā arī tikt pie interneta. Vienā no centrālā laukuma kafejnīcām var tikt pie abiem, lēnā garā tiesāju sviestmaizes un komunicēju ar internetu. Esmu pat uzcepusi vienu bloga ierakstu ar visām bildēm, atlicis tik to publicēt. Šajā brīdī kafejnīcā ieveļas mans jauniešu bariņš – atkal satieku šos bez sarunāšanas. Jā, arī viņiem ir plāns apskatīt drupas, brauksim kopā. Uzzinājuši, ka šeit ir internets, viņi visi vienlaicīgi pieslēdzas, attiecīgi internets nobrūk un vairs nav pieejams nevienam. Vēl mēģinu aizsūtīt Kristiānam ziņu, ka ieradīšos šovakar, bet neesmu pārliecināta, ka tai izdevās tikt prom no šejienes.
Anita drīz dodas mājup, tāpēc iesākumā visi apmeklējam kādu suvenīru veikalu, kur meitene sapērk veselu somu ar vietējiem darinājumiem draugiem, tad uz brīdi pašķiramies, lai nopirktu ko ēdamu. Tad beidzot esam gatavi un sēžamies taksī uz „El Fuerte”.
Tur mūs sagaida pārsteigums – ieejas biļete maksā 50 boliviano (5 USD), kas jauniešiem skaitās dārgi un manai šībrīža finansiālajai situācijai arī. Sieviete pie kases, redzēdama mūsu šaubas, vaicā, vai esam plānojuši apmeklēt arī muzeju. Visi vienā balsī apstiprinām, ka nē. Labi, tad varot tikt iekšā arī par 30 boliviano. Samaksājam un ejam aplūkot vēsturi. Centrālais objekts – templis, kuru būvējuši Chane ļaudis, izskatās pēc milža muguras ar tetovējumiem. Par šīs vietas vēsturisko lomu „zinātnieki strīdas” – daži to uzskata par pielūgsmes un rituālu vietu, citi par astronomijas centru, bet vēl daži domā, ka milzu akmens kalpojis kā portāls starpgalaktiku saziņai. Netālu no tempļa aplūkojamas arī Inku pilsētas drupas, kā arī caurums zemē, kura nozīme nav īsti zināma – vai tā bijusi eja bēgšanai, vai uzbrukumiem, bet varbūt kaut kas pavisam cits.
Arī šīs vietas apskatei bija jāvelta gana daudz soļu, tāpēc jūtos drusku sagurusi. Jaunieši plāno pilsētā paēst, nolemju šiem pievienoties un tad sēsties autobusā atpakaļ uz Santa Cruz. Kļūda! Nonākuši centrālajā skvērā, jaunieši nemaz tā nesteidzas ar ēšanu – apsēžas parkā, sūc aliņu, pļāpā, Finlijs papildina Eliota tetovējumu, puiši sāk spēlēt tikko nopirktu šahu. Es ar vienu aci skatos, vai no šīs vietas nekursē kāds kolektīvais taksis, bet tie, kā par spīti, nenāk. Līdz šosejai kāds gabals ejams un ceru no tā izvairīties. Lai arī jaunieši ir forši, esmu sapratusi, ka divdesmitgadnieku sabiedrība lielā koncentrācijā un ilgtermiņā, man nav pati piemērotākā. Viņi visu laiku bārsta „ģeniālas” teorijas, runā skaļi un nepārtraukti, viņiem ir viedoklis par visu un 100% skaidrība, kas ir balts un kas ir melns. Es, visticamāk, biju tieši tāda pati. Tagad sēžu, klausos un klusēju. Man nāk prātā cilvēki krietnā vecumā, man šķiet, ka tagad saprotu, kāpēc viņi tik daudz klusē. Droši vien, ka viņiem ir, ko teikt teju par visu, bet „slinkums” muti dzesēt vai arī runājamais jau sen izrunāts, kāda jēga no tā. Un vidējās paaudzes spriedumi viņiem izklausās kā man divdesmitgadnieku. Iespējams, pie vainas lielais cilvēku skaits un ar to saistītā nīkšana. Iespējams, es joprojām neesmu iemācījusies lēnām izbaudīt laiku.
Lai nu kā, četros pēcpusdienā jūtos gana nogarlaikojusies, atvados, veļu plecos somu un kliboju šosejas virzienā. Ceļa malā stāv kolektīvais taksis, kurš grib sagaidīt vēl pāris pasažierus, tad brauksim. Labi, pagaidīsim. Pēc minūtēm desmit ieraugu nākam satiksmes autobusu, pieceļos, lai dotos uz to. Arī taksists pamana autobusu, pielec pie mašīnas, iedarbina aizdedzi un saka: „braucam”. Es saku, ka tomēr došos uz autobusu. Taksists apgalvo, ka autobuss braukšot krietni ilgāk. Nekas, es nesteidzos. „Nē, viņiem nav brīvu vietu!”, viņš vēl izmisīgi sauc man pakaļ. Protams, vietas ir un autobuss maksā 10 boliviano lētāk. Iekārtojos pie vaļēja loga kraujas pusē un cenšos noķert kādu saulrieta kadru.
Pēc trīs stundu brauciena esam nonākuši Santa Cruz, autobuss mūs izlaiž man nepazīstamā rajonā, diezgan tālu no centra. Iesākumā cenšos kaut ko saprast par sabiedrisko transportu, bet tad padodos un paņemu taksi. Šis šoferis pārmaiņas pēc ir godīgs (iepriekšējais mani „apčakarēja” ar naudas atlikumu) un par 15 boliviano aizvizina mani līdz Kristiāna namdurvīm.
Kamēr eju dušā, jau sāk smaržot vakariņas – ar dārzeņiem un sieru pildītas tortiljas. Tikai tagad aptveru, ka, kopš pametu Kristiāna mājvietu, netīšām neesmu ieturējusi nevienu kārtīgu maltīti, tikai našķējusies. Tāpēc priecīgi un pateicīgi uzklūpu vakariņām. Saku Kristiānam, ka viņš mani būs ar savām rūpēm „izlaidis”, šis smejas un saka, ka viņam ļoti patīk gatavot un arī ēst – vienatnē parasti izdodas atturēties no vakariņām, bet ciemiņš kalpo kā lieliska atruna, lai kārtīgi paēstu. Vēl viņam ir jāklausās manu runu plūdos, jo pēdējās dienas neesmu izrunājusi „sievietes dienas vārdu normu”. Pēc vakariņām Kristiāns man rāda savas Bolīvijas un Argentīnas bildes – ļoti, ļoti skaistas fotogrāfijas. Atzīstos, ka nosperšu dažas rakursu idejas. Kristiāna dzīvesvieta man mazliet atgādina manējo, tāpēc atkal piemetas vieglas māju ilgas un nevaru sagaidīt, kad varēšu atdarīt ceļojošiem cilvēkiem ar tikko grieztām sēnēm, zaļumiem no dārza un debesmannā.
22. maijs, 200. ceļojuma diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | 3 USD |
| Pilsētas transports | 2 USD |
| Proviants | 4 USD |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | 8 USD |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 17 USD |
| Ceļojuma bilance | – 878 USD |
