Kākupes jaunava, riepas un zirnekļu sedziņas

Apdaru jogas, rakstīšanas un pāris „zemes” darbus, tad laižu dzīvē. Aizeju līdz šosejai, viens autobuss mani aizvizina līdz krustojumam, otrs nogādā blakus pilsētiņā Kākupe (Caacupe) – nezinu, kā lai latvisko, lai neizklausās mazliet nepiedienīgi. Šī pilsēta slavena ar Romas katoļu baziliku un Kākupes jaunavas statueti, kas esot brīnumainā kārtā izglābusies no plūdiem un kurai tiek piedēvēti dažnedažādi brīnumi. 8. decembrī nelielo pilsētiņu pārpludina svētceļnieku pūļi un notiek liels festivāls ar jaunavas pielūgšanu un brīnumu gaidīšanu. Pārējā laikā pilsēta dzīvo savu kluso un mierīgo dzīvi.

Arī šodien te ir kluss un baltā milzu bazilika šķiet gaužām neiederīga un neproporcionāla pārējai pilsētai. Tā domā arī ceļvedis „Lonely Planet”, kurš šo baziliku sauc par Paragvajas atbildi Vatikānam. Sāku ar celtnes aplūkošanu un sabildēšanu no ārpuses, tad čāpoju iekšā. Arī iekštelpās sēž vien pāris pārdomās iegrimuši vietējie dievlūdzēji. Aiz altāra atrodas neliela siena, kuras korē uztupināta brīnumus darošā jaunavas statuete. Uz sienas ir vieta, kur pielikt plaukstu un pakomunicēt ar kokā grebto jaunuvi. Trīs skolnieces to šobrīd arī dara. Neatceros, vai jau minēju, bet Paragvaja ir briesmīgi reliģioza valsts, teju 90% uzskata sevi par katoļiem esam.

Maikls stāstīja, ka var tikt arī bazilikas tornī un pavērties uz apkaimi no augšas, bet šai iespējai šobrīd ir pauze, tāpēc eju apmierināt daudz zemiskākas vēlmes, tas ir – paēst. Atradusi ūķīti pāris kvartālus no centrālā laukuma, kurā pusdieno vietējie (labākā kvalitātes zīme, kā zināms), pasūtu dienišķo otro un glāzi sulas. Izsalkums remdēts un tornis nu ir vaļā.

Sāku rāpties augšup, iesākumā trepes ir šauras un stāvas, sajūta kā kāpjot bākā. Pēc brīža tās top platākas un visu ceļu līdz augšai pavada sienas zīmējumi par to kā misionāri atnesuši vietējiem laimi un reliģiju, kā grebta jaunava, kā tā glābusies un izglābusies no plūdiem. Man šis stāsts un tā atainojums diez ko neiet pie sirds. Augšā gan ir lieliski, uz visām pusēm paveras zaļa mežu jūra un oranžie kārniņu jumti.

Apvaicājos vietējiem, vai bez bazilikas šeit vēl kas interesants aplūkojams un, saņēmusi noraidošu atbildi, lecu autobusā un braucu māju virzienā, tiesa gan ar nelielu līkumu, gribu pie reizes gribu paviesoties pilsētā Itaugua, kas esot slavena ar vietējo sieviešu smalkajiem rokdarbiem, viņas izšujot sedziņas kā zirnekļa tīklus. Izkāpju pilsētas centrā, bet nevienu šuvēju tuvumā nemana. Labi, paiešos gar ceļa malu, gan jau kas interesants parādīsies. Kad sāku jau apšaubīt iepriekš izteikto domu, ieraugu otrā ceļā pusē māla podus un riepu pūķi. Tie, kas lasīja iepriekšējo ierakstu, jau zina, ka šī ir vieta, kur viss darināts no vecām riepās – safočēju un sapriecājos par darinājumiem.

Eju atpakaļ pa otru ielas malu un manu uzmanību piesaista krāsaini šūpuļtīkli. Kamēr tos fotografēju, no mājas iznāk kundze gados un aicina apskatīt, kas veikalā dzīvo. Nu re, te jau arī ir visas smalkās zirnekļu tīklu sedziņas – baltas un krāsainas, lielas un mazas. Kundze man izrāda krietnu klāstu un vel atnes arī sedziņu darināšanas procesā, lai redzu, kā šie mākslas darbi top. Vienam dikti smalkam darinājumam aizejot vesela nedēļa, tā apgalvo kundze.

Jau jūtos, ka neesmu šurp velti braukusi – redzētās riepas un rokdarbi šķiet gana interesanti. Tad griežu nost no centrālās ielas un paejos mazliet dziļāk pilsētā. Un netīšām attopos pie centrālā skvēra, kur gana glīta baznīca slejas (tiesa gan ciet) un ielas iegūst pavisam citu, daudz senatnīgāku noskaņu. Pastaigājos, baudot atmosfēru un ieraugu kādu sievieti ceļa malā tēlojam zirnekli. Palūdzu atļauju nobildēt viņas darinājumu, šī sedziņa būšot gatava vienā dienā. Apvaicājos viņai to, ko iepriekš aizmirsu paprasīt kundzei – cik tāds brīnums maksā. Šāds, diezgan vienkāršs darinājums esot nopērkams par aptuveni 25 000 gvarāniem (5 USD), bet smalkākiem cena esot daudz augstāka.

Pastaigas noslēgumā uztrāpu tirgum – tieši to man arī vajadzēja. Gribu sapirkt augļus un čipas, lai brīžos, kad man sagribas ēst, bet neviens nedod (un man ne visai patīk šiverēties pa svešiem ledusskapjiem), būtu kas uzkožams. Nokrāvusies ar pomelo, banāniem un bumbieriem, soļoju autobusa virzienā. Pēc neliela gaidīšanas prieka, buss ir klāt un aizvizina mani līdz māju ceļam.

Esmu atgriezusies pa gaismu – priecīga, atpūtusies un iedvesmas pilna. Līdz krēslai mazliet paskrāpēju betonu, cita lieta šo darbu darīt īsu brīdi. Tad klāt ir tumsa, vakariņas, datorlaiks un miegs.

12. maijs, 190. ceļojuma diena

Izdevumi: