Rakstura audzināšana

Nikola ar Maiklu mirkli strīdas, cikos man rīt vajadzētu celties. Maikls sākumā saka, ka piecos un tad sāk smieties, fū, bet drīz seko ar nopietnu seju teiktais – sešos. „Ai, nu beidz, sešos vēl ir tumšs”, iebilst Nikola, „Pusseptiņos būs ok”. „Nē, es taču ceļos sešos, ir gaišs”, Maikls oponē un tā nu paliek, ka man rīt 6:00 jābūt darba kārtībā. Vienmēr, kad tu zini, ka no rīta ir agri jāceļas, iepriekšējā vakarā nevari iemigt. Jums tā nav?

Varbūt pie vainas divi šodien izdzertie matē termosi, arī odi nepalīdz. Pēc pāris stundu vārtīšanās, slēdzu iekšā gaismu un asinskāru skatienu meklēju nolāpīto odu. Tur jau viņš sēž, baltās sienas vidū. Bladāc! Tagad tur sēž pleķis. O, rekur vēl viens. Un vēl viens. Pie desmitā man sajūk odu skaits, nav brīnums, ka nevarēju gulēt. Īpaši jautri ir medīt odus kādu četru metru augstumā. Sasienu mezglā krekliņu, metu pagānam, tas apdullis klunkurē lejā un, kamēr lidonis nav attapies, bams, ar Paragavajas bukletu pa galvu. Nu ļoti noderīgs buklets. Tas nu būtu darīts. Tieši virs manas galvas pie griestiem draiskojas arī melns zirneklis, bet ar to man negribas dibināt nekādas attiecības. Uz plauktiņa sēž sienāzim līdzīgs objekts ar milzu dzeloni deguna vietā, izskatās pēc samazināta vienradža. Par spīti dzelonim, man ir sajūta, ka šis zvērs ir nekaitīgs. Izdzēšu gaismu un nolieku galvu uz spilvena. Dzirdu, ka pēc mirkļa tur nokrīt vēl kaut kas. Ja nu tas zirneklis. Atkal ieslēdzu gaismu, lai konstatētu, ka zirneklis joprojām ir savās pozīcijās un mani medīt negrasās, bet uz galvas krīt skudrām līdzīgas radības, kas grauž koka griestus. Nopurinu mazos dzīvniekus un pārlieku spilvenu uz otru gultas pusi. Tā, gulēt. Kādā brīdī es tomēr iemiegu un īsi pirms sešiem modinātājs pārtrauc vienu no šīs vietas krāšņajiem kino, ko skatos katru nakti. Šonakt vēroju dejojošu zirgu parādi Brāļu kapiem līdzīgā vietā un centos izkāpt pa piektā stāva logu vecajā Rīgas dzīvoklī un pa sienu norāpties lejā. Garlaicīgi nav.

Kad paveru durvis, konstatēju, ka Nikolai bijusi taisnība, vēl ir tumšs. Tomēr, kamēr pucēju zobus un ģērbjos, gaisma ir klāt un varu sākt rīta darbus. Diena sākas ar grīdu pucēšanu uz āra terasēm. Ja jums ir 11 suņi, nekad neizvēlieties savai mājai baltas flīzes, tiešām. Jā, tagad skumīgā kārtā jāpiebilst, ka šeit ir tikai 10 suņi, vakar viens kucēns nomira no nezināmas izcelsmes iekšējās asiņošanas. Vienmēr dzīvespriecīgā Tiga, iežmiegusi kājstarpē strupo astes galu, ilgi stāvēja nekustīgi, kamēr glāstīju viņas strīpaino muguru.

Bet kopumā grīdu mazgāšana ir diezgan ok, pat Jogi Badžans, beržot grīdas, daudz ko saprata no dzīves jēgas. Divu stundu laikā tieku ar grīdām galā, iekožu brokastis un esmu gatava nākamajam uzdevumam. Šodien ir mērķis strādāt visu dienu, daļēju kompensējot vakardienas laiskošanos un rītdienu, kad gribu apskatīt pāris apkārtnes ciematus. Tomēr, kad Maikls tuvojas ar rīkiem rokās, saprotu, ka labi nebūs. Mēs nostājamies pie manas terases betona žoga ar smalkām kolonniņām, kas ir nopelējis, apaudzis ar sūnām un neizskatās diez ko glīti. Man tiek izsniegta špakteļlāpstiņa, birste un smilšpapīrs.

Esmu minējusi, ka man ir diezgan nepacietīgs raksturs, vai ne. No darba nebaidos, bet sēdēt visu dienu un skrubināt nost krāsu no betonu kruzuļiem nudien nav mans sapnis. Kad pēc brīža Nikola apvaicājas, kā man veicas, saku godīgi, ka ļaunāku darbu sev nespēju iedomāties un pēc pāris stundām, visticamāk, gribēšu kādu piekaut, bet nekas – raksturs jāaudzina un darāmo es izdarīšu. Viņa saka, lai es nepieeju lietai tik rūpīgi, bet atbildu, ka tur es neko nevaru padarīt – vai nu es daru kaut ko labi vai nedaru vispār. Nikola saprotoši pašūpo galvu, arī viņai piemīt šis niķis.

Kādu laiku man arī izdodas audzināt raksturu, visādi sevi motivēju, iztēlojos, ka šādi attīru savus sārņus vai iedomājos, ka katra kolonna ir kāds man mīļš cilvēks, kuru gribu apčubināt. Pēc četrām stundām esmu tikusi galā ar pusi, labo roku teju nevaru saliekt, esmu pārelpojusies smalkos kaļķa putekļus un man reāli viss besī. Nu kāda mārrutka pēc man jāsēž kaut kādā Paragvajas viducī un suņa čuru piesātinātu krūmu tuvumā jākasa tās sasodītās sūnas no bezjēdzīgiem betona objektiem. Par brīvu! Porque? Why? Warum, dammit! Es jau varētu teikt, ka tā nedomāju, bet es tā domāju gan. Vēl pāris stundas nocīnījusies un pieveikusi lielo vairumu, apēdu vēlās pusdienās savas avokado maizes un noliekos uz stundu siestā.

Pamodusies saprotu, ka no manas rokas šodien es tiešām neko vairāk nevaru prasīt, satīru apkaimi un pasaku Nikolai, ka pabeigšu šo darbu citā dienā. Miegs nav remdējis manu bubuļa noskaņojumu. Šodien vēl neesmu jogojusi, ar piespiešanos apsēžos uz „paklājiņa”. Vakar veltīju vairāk kā stundu kriju un meditāciju aprakstiem, izvēlējos sev vienu kriju un divas meditācijas turpmākajām 40 dienām. Šajā laikā arī „ne alu, ne šņabi, ne vīnu” un vispār uzvedīšos kā dievgosniņa. Sarēķināju, ka līdz Vasaras saulgriežiem ir tieši 40 dienas, tas būs mans „gavēnis”.

Joga vienmēr ir brīnums. Es nezinu, kā cilvēki tiek galā ar iekšējām negācijām (droši vien rakstot komentārus internetā), bet es no sirds katram un ikvienam iesaku pamēģināt tā vietā jogu vai jebkuru citu fizisku aktivitāti – skriet, staigāt, peldēt, rakt zemi, dajebko. No paklājiņa pieceļas cits cilvēks, varu mierīgi doties vakariņās, jokot par šodienas strādāšanu un priecāties par mazās Kimas „burvju trikiem”. Vispār Kima man šeit ir tāds mazais dzīvesprieka uzturētājs – no rīta gāju iestādīt dārzā avokado kauliņu, pēc brīža Kima atskrēja ar sauju saulespuķu sēklu un mums bija jāsēj saulespuķes. Pirms došanās uz skolu viņa pieskrien pie žoga ar sauju mazu violetu puķīšu un saka: „Tās tev”. Vai sniedz man šejienes iemītnieku zīmējumu, bet, kad dodu to atpakaļ, viņa saka: „Nē, nē, regalo, dāvana!”.

10., 11. maijs, 188., 189. ceļojuma diena

Izdevumi: