Vācieši tirdziņā un vardes

Ja vācieši saka, ka izbrauksim 6:30, tas nozīmē, ka 6:25 viņi mīņājās pie mašīnas un ir gatavi doties ceļā. Es arī esmu pusgatava un žāvādamās ierūmējos džipā starp mērču kastēm, ledusskapjiem un dzērienu bunduļiem. Līdz San Bernardino pilsētas centram, kur kā katru sestdienu notiek tirdziņš, ir nepilnu desmit minūšu brauciens. Labā laikā tirgus notiek parkā, bet šaubīgā – hallē zem jumta. Šodien ir apmācies, tāpēc būsim iekštelpās.

Palīdzu Nikolai un Maiklam sanest mantas no mašīnas līdz tirdzniecības vietai, tad Nikola man uztic izlikt nepārtikas preces – grāmatas, filmas, rotaslietas, somas un citus niekus. Īsi pēc septiņiem viss ir gatavs klientiem, bet viņi vēl nerādās, tāpēc izmantoju iespēju un dodos apskatīt pilsētu.

San Bernardino atrodas liela ezera krastā un tā ir izteikti sezonāla pilsētiņa. Ļoti daudzas viesnīcas, ēdināšanas vietas un veikali strādā tikai vasarās. Mājas šeit ir pamatā lepnas un krāšņas, arī no tām lielākā daļa šobrīd ir slēgtiem slēģiem un durvīm. Apdzīvotās mājas var atpazīt pēc suņiem – daži pavada mani ar nikniem rējieniem, daži pavankšķ pieklājības un pienākuma pēc. Ezers gan esot skaists tikai no tālienes, man stāstīja, ka savulaik tajā nonākuši netālās galvaspilsētas Asunsjonas notekūdeņi, tāpēc tas esot ļoti piesārņots.

Pēc stundas pastaigas atgriežos tirdziņā, ir parādījušies pirmie pircēji, tomēr par dikti apmeklētu šo vietu nenosauksi. Nikola saka, ka tā ir laimes spēle – citreiz sanāk daudz cilvēku un visu noēd dažās stundās, citreiz puse sagatavoto produktu paliek pāri. Aptuveni divas trešdaļas tirgotāju šeit ir vācieši, bet viena – paragvajieši. Līdzīga proporcija ir arī pircēju vidū. Man īsti nav, ko darīt, tāpēc uztaisu matē, apsēžos ar savu termosu ēdamzonas maliņā un vēroju cilvēkus. Kopumā sajūta ir kā Vācijas, nevis Paragvajas vidū. Daža laba kārna vācu kundzīte atgriežas no kūku stenda ar aptuveni ceturtdaļtorti un noloka to vienā mierā ar tasīti kafijas. „Das ist frustuck!”, viņa priecīgi paziņo draudzenēm. Izskatās, ka lielākā daļa šo tirdziņu izmanto, lai reizi nedēļā satiku „sugas brāļus” un kārtīgi izklačotos.

Tā arī paiet mana diena – vērojot cilvēkus un tirgū notiekošo. Šodien ir tik kusla kustība, ka Nikolai ar Maiklu pašiem brīžiem lāga nav, ko darīt, kur nu vēl man. Nogaršoju Maikla gatavoto pankūku ar tunci, sieru, tomātiem, salātiem, sīpoliem, mērci un garšvielām – ļoti garšīgi! Izskatās, ka no tām pārtiksim vēl pāris dienas, jo šodien izmantota labi ja puse no vakar sagatavotās pārtikas.

Ap pulksten vieniem citi tirgotāji sāk kravāt mantiņas, mēs vēl pusstundu patirgojamies un tad arī slēdzam „bodīti ciet” un liekam mantas atpakaļ kastēs. Kolīdz atgriežamies mājas pagalmā, sāk gāzt lietus. Prasu, ko man tagad vajadzētu darīt, bet Nikola nožāvājas un saka, ka neko. Dēļ agrā rīta un lietainā laika, visi jūtamies miegaini. Šodiena ir pretstats vakardienai, pilnīga laiskošanās. Nezinu, ko dara pārējie, bet es ielienu uz pāris stundām pasnaust. Pamostos no suņu rejām un skumjām. Tā iet, kad nav darba, prātam ir laiks aizklīst tur, kur nevajag. Latvijā jau ir vēls, bet man neticamā kārtā ar pirmo reizi izdodas saskaipot mīļu draudzeni un aprunāties, uzreiz dzīve priecīgāka šķiet.

Precīzi sešos Nikola mani sauc vakariņās: biju gatava, ka nāksies ēst pankūkas, bet nē – Maikls ir pagatavojis gaļas mērci un rīsus. Pēc vakariņām vēl krietnu brīdi runājam par pasaules kārtību un nekārtību – piesārņojumu, NLO, propagandu, naudu un slimībām. Pieķeru sevi pie domas, ka mēs varam saprasties ar Maiklu un apspriest šādas tēmas, neraugoties uz mūsu atšķirīgajām valodu zināšanām. Manējās ir angļu – 8, spāņu – 4, vācu – 2. Viņa ir vācu – 10, spāņu – 4, angļu – 2. Kā var noprast, visvienlīdzīgāk ir sarunāties spāņu valodā, ko mēs arī pamatā darām.

Šonakt atkal apkārt staigā zibeņi un, atvainojusies pārim, dodos uz savu istabu izraut no elektrības kontakta datoru. Spērieni kļūst aizvien niknāki, līdz pēc viena pavisam tuva, atkal paliekam ar vienu fāzi. Pustumsiņā aizlavos uz blakus esošo vannas istabu un raugos, lai neuzkāptu mazai, pelēcīgai un ļoti plakanai vardei, kas tur dzīvo. No rīta man šai nācās uzšaut ar zobu pastas tūbiņu, lai pazūd kokos. Šovakar viņa izklaidējas citur, toties pamanu, ka manām tumši brūnajām istabas durvīm pieplakusi tumši brūna varde. Šīs vardes ļoti atšķiras no tām, ko mēs pazīstam, viņas vairāk līdzinās gekoniem. Ļoti ceru, ka tuvākajās dienām man izdosies kādu nobildēt un atrādīt jums. Tāpat ceru, ka viņas nav „muy peligrosas”.

9. maijs, 187. ceļojuma diena

Izdevumi: