– „Cikos jūs parasti no rītiem ceļaties?”, neko ļaunu nenojauzdama, prasu Nikolai.
– „Sešos”, saka Nikola un es gaidu, kad viņa sāks smieties un teikt, ka tas ir baigais joks. Viņa nesmejas. Un tad pārlabo pati sevi: „Nē, patiesībā biežāk… piecos”.
– „Jūs taču nedomājat, ka man arī jāceļas piecos vai sešos”, knapi apvaldu mēli.
Tā vietā pieklājīgi apvaicājos: „Un cikos man rīt vajadzētu būt gatavai sākt strādāt?”.
– „Septiņos būtu jauki”, saka Nikola.
Jedritvaikociņ, esmu iepērusies. Nāksies uz kādu laiku iebāzt savu iekšējo pūci antresolā un izvilkt noputējušo cīruli. Bet, kas jādara – jādara.
Septiņos no rīta stāvu virtuves vidū kaujas gatavībā. Jāsāk ar netīro trauku kalnu, kas ieņēmis pusvirtuvi. Maikls atvainojas par zināmām neērtībām – virtuve būvēta ģimenes, nevis restorāna vajadzībām, tāpēc šis tas nestrādā. Piemēram, nav karstā ūdens, pēc tā ir jādodas uz dušu. Kad pirmais darbs izdarīts, paēdam brokastis, kas ir patiešām brokastis – šeit vāciešu un latviešu priekšstati labi sakrīt.
Sestdienās un otrdienās restorāns ir slēgts. Sestdienas iemesls ir pilsētā notiekošais tirdziņš, kur arī šejienes saimnieki vienmēr piedalās ar savu kulinārijas sniegumu. Šodien ir piektdiena un tas nozīmē, ka jāveic lielie sagatavošanās darbi. Piedāvātais pamatēdiens ir pankūka ar dažādiem pildījumiem, kuriem man plānās šķēlītēs jāpiešķērē kaste ar tomātiem un, ak-cik-skumji-pēkšņi-tapa, ar sīpoliem arī.
Kad esmu to paveiksi, klāt ir pusdienlaiks, pēc tā varu mazliet atpūsties. Uzcepu vienu bloga ierakstu un Maikls jau mani sauc uz „otro raundu” – kartupeļu salmiņu gatavošanu. Viss notiek tādā „old-school” garā – ar rokām jānomizo kartupeļi, tad tie ar rokas rīvi jāsarīvē salmiņos, pēc tam jāizvāra eļļā, jānosusina salvetēs, jāpieber sāls un jāsapako trauciņos. Man ir grūti tikai viena iemesla pēc – Maikls ir tā paradis strādāt viens, ka neuzticas cilvēkiem. Visu laiku skatās man uz pirkstiem un paralēli saviem darbiem, jaucas arī manās „kartupeļu lietās”. Vienīgais, kas man tiešām nesanāk, ir vienāda resnuma salmiņu sarīvēšana. Pēc vairākkārtējiem aizrādījumiem, mīļi nosaku, ka šajā jautājumā man būs nepieciešama viņa eksperta palīdzība.
Vakarā, sacepusi salmiņu kalnu, jūtos kā jāņoga. Vai kā Pelnrušķīte. Nē, labāk verdzene Izaura. Pa burzmu apspriedām arī brīvprātīgā nodarbināšanas stundas – tās parasti ir 4 – 5 dienā, es šodien esmu nolauzusi vairāk kā 8. Saprotu, ka tikšu arī pie brīvdienām, lai var apskatīties apkārtni, bet pirmā diena bija „pēc pilnas programmas”. Protams, arī nakšņošanas apstākļi un ēdināšana ir ļoti labā līmenī. Laiks rādīs, kādas būs citas dienas. Ar nepacietību gaidu rītdienu – gribu redzēt, kā notiks andele, ceru, ka varēšu būt noderīga.
Īsi pirms vakariņām pazūd viena elektrības fāze. Nikola sazvana atbildīgos dienestus, bet šie apgalvo, ka problēma ir lokāla. Nikola ar Maiklu cenšas situāciju risināt, ir manāms, ka šie ir drusku nobažījušies. Drošības nolūkos pagalmā tiek palaista visu suņu varza, parasti tas notiek vēlāk. Pustumsā tāpat neko prātīgu nevar iesākt, tāpēc pēc vakariņām šļūcu uz savu istabu, tā atrodas blakus ēkā. Pirms tam trīs niknākie suņi tiek piesieti, šie uz mani skatās ar baltu aci un apvelta rūcieniem. Galvenā kuce, Tīģeriene vārdā, gan man ir liela draudzene, tāpat arī visi mazie astaiņi. Astoņos vakarā tomēr atrodas visas fāzes, fū. Jāiet gulēt, rīt izbraucam uz tirgu 6:30.
8. maijs, 186. ceļojuma diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | – |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas bilance | – |
| Ceļojuma bilance | – 993 USD |
