3 valodas un 11 suņi

„Ej, celies augšā, brokastis dod vēl tikai desmit minūtes”, es vēl vārtos pa gultu, bet Marjolena jau pabijusi dušā. Paburkšķu, ka tās pāris baltmaizes šķēles ar ievārījumu nav vārda „brokastis” cienīgas, tomēr slejos augšā. „Ei, tā tomēr ir pārtika, ja”, Marjoleina mani apsauc, jo arī viņa ceļo ar pieticīgu budžetu un pagaidām ir ceļotājas – iesācējas entuziasma pilna. Pie brokastīm mēs atkal runājam par darbu, mazliet jau man tas pīārs pietrūkst, atzīstos.

Tad mēs dodamies iekarot tirgus. Man atkal līdzi ir mazais fotoaparāts, bet Marjoleina tomēr ņem līdzi lielo kameru, kas izskatās (un droši vien arī ir) vēl dārgāka par manējo. Sākam ar Mercado 4 – tas ir milzīgs tirgus, kas stiepjas n-to kvartālu robežās un, šķiet, ka te var nopirkt pašu vellu. Garšvielu un garšaugu iela, pinumi, lietotas un jaunas drēbes, apavi ar visām iespējamām firmas markām, dzīvas un mākslīgas puķes, vadi un štepseļi – „just name it!”. Dzīvs cālis maksā tikpat cik vienas pusdienas – 2 USD, svaigi spiesta sulas glāze – 0,65 USD, kleita – 10 USD. Es mazliet tērgāju ar pārdevējām, lielākā daļa ir ļoti atsaucīgas – dod mums nogaršot sieru, stāsta par dzirām, kas likvidē teju visas veselības likstas.

Krāšņuma un raibuma nogurdinātas, soļojam uz nākamo tirgu – Mercado 1. Tas ir gatavo ēdienu tirgus, vietējie šeit nāk ieturēties. Šobrīd ir pusdienas laiks un vairums galdiņu ir aizņemti. Mēs ejam gar tiem un ziņkārīgi lūkojamies ēdāju šķīvjos, meklējot ko tādu, kas izskatīsies tīkami mūsu vēderiem. Beigās vienojamies par nelielu ūķīti tirgus malā – mani uzrunā zivju zupa, bet Marjolenu tortilja. Tā nu mēs smuki paēdam par aptuveni 3 USD abas. Es saku Marjoleinai, ka viņa izskatās traki amizanti šajā vietā. Marjolena ir viena no tām sievietēm, kas pat maisā izskatās eleganti. Un viņa nav maisā, bet gan melnā plānas vilnas kleitā, smalkās brillēs un .. kedām kājās. Tās vienīgās te iederas.

Ieturējušās, dodamies atpakaļ uz hosteli. Es lieku plecos somu un apskauju Marjoleinu – mūsu tikšanās bija īsa, bet forša. Aizbraucu uz autoostu un iegādājos biļeti uz San Bernardino, kur atrodas manas nākamās pagaidu mājas. Pirms kāda laika biju aizrakstījusi virkni pieprasījumu kaučsērfingā un vienu workaway. No sērfošanas nekas nesanāca, bet pieprasījums mazliet pastrādāt gan guva atsaucību un tā nu es esmu ceļā.

Mazliet offtopics. Kāds vērīgs lasītājs varbūt atcerēsies manis pausto domu, ka brīdī, kad pārkāpšu pāri mīnuss 1000 USD ceļojuma bilancē, nonākšu pie secinājuma, ka man neizdodas ceļot par 25 USD jeb 20 eiro dienā. Patiesais cipars (neņemot vērā manus sānsoļus uz Lieldienu salu, Antarktīdu un pēcAntarktīdu) pēc pusgada ir 30,60 USD dienā. Bet. Man tomēr joprojām negribas padoties, tāpēc tuvākajā laikā centīšos krietni uzlabot bilanci. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc dodos pastrādāt brīvprātīgo darbu. Otrs – mana workaway pieredze joprojām ir autiņos, gribas to attīstīt. Un kāpēc gan lai es atkal nepamēģinātu kaut ko jaunu.

Nevarētu teikt, ka vieta lepojas ar izcilām ceļa norādēm, tomēr saliekot kopā karti, sniegto aprakstu un vērīgu aci, man izdodas pamanīt nelielu uzrakstu ceļa malā un nobļauties šoferim, lai izlaiž mani ārā. Vēl puskilometrs ar kājām un esmu klāt. Piezvanu pie vārtiem un drīz jau ieraugu namamāti Nikolu: viņa atslēdz piekaramo atslēgu, attin vārtu ķēdi un atver vārtus. „Laipni lūdzam pie mums”, viņa saka un spiež man roku. Drīz iepazīstos arī ar abām meitām – vienai ir 18, bet otrai 7 gadi, kā arī ar vīru Maiklu. Vācu ģimene šeit dzīvo un strādā jau sešus gadus. Nikola ir fizioterapeite, masiere un friziere, bet Maikls ir pavārs. Šajā vietā atrodas ne tikai ģimenes māja, bet arī viņu restorāns, salons un neliela viesnīciņa. Viss izskatās diezgan smalki, es tieku pie savas istabas ar visu internetu gultā. Jā, vēl šeit dzīvo bariņš suņu – pašu drošībai un arī pārdošanai. Nikola ar vecāko meitu pārspriež, vai viņiem ir astoņi vai deviņi suņi, bet es saskaitu vienpadsmit. Viņas atmet ar roku un saka, ka suņu ir „daudz”.

Iepazinusi apkaimi, tieku pie pirmā darba – dzīvojamajā istabā šodien veikti nelieli remontdarbi, jāpārslauka visas glāzes, kas cietušas no putekļiem. Bet tad jau klāt ir vakars, Maikls visiem uzcep pa picai un mēs apsēžamies ārā paēst un aprunāties. Zane Jēgere, nezinu, vai pica skaitās kā labs svinamēdiens, bet bija patiešām garšīga, arī glāzesarkanvīna piedalījās un vēl marakujas saldais! Paldies un priekā!

Mūsu saruna notiek vienlaicīgi vācu, angļu un spāņu valodās, citreiz pamanāmies lietot visas trīs valodas pat vienā teikumā. Pamatā sarunas ir jautras, bet uzzinu arī iemeslu, kāpēc viņu sēta ņudz no relatīvi niknas sugas dukšiem un pa perimetru stiepjas elektriskais žogs. Pirms diviem gadiem mājās ielauzušies četri maskās tērpi vīri ar pistolēm un atbrīvojuši ģimeni no naudas, vērtslietām un elektronikas. „Un jūs bijāt mājās?”, prasu. Nikola un vecākā meita pamāj ar galvu, bet neko vairāk nesaka. Es arī neko vairāk neprasu. Arī tāda ir Paragvaja.

7. maijs, 185. ceļojuma diena

Izdevumi: